Dzejnieces Lijas Brīdakas virtuvē Monta Kroma aizvadījusi ne vienu vien garu sarunu vakaru. Sarunas lielā mērā bijušas sievišķīgas, arī par to, ko viņa raksta, ko pēc tam varēja izlasīt Montas Kromas dzejoļos.

“Mūsu sarunas galvenokārt bija par to, kas notiek Rakstnieku savienībā, un tādas sievišķīgas,” atklāj Lija Brīdaka.

“Viņa man, piemēram, mācīja to, kas vēlāk arī parādās dzejoļos, kā lūpas jātur, lai būtu seksapīli, un nevis tādas šauras un sakniebtas, bet, lai būtu sievišķīgi, lai būtu iekārojami. Un par tērpiem mēs runājam diezgan daudz. Un vispār par mīlestību kā tādu un apspriedām visu, kas tur arī notika, mūsu vidē intīmajās sakarā blakus tām sabiedriskajām pārrunām," turpina Brīdaka.

Toms Treibergs: Ja mēs runājam par Montu, mēs varētu sākt ar pašu sākotni, ar to, kā jūs ar viņu iepazināties.

Viņa bija ļoti atvērts cilvēks. Atvērts draudzībai, mīlestībai, sadarbībai. Viņa visu laiku bija sabiedrībā un visu laiku ar cilvēkiem kontaktējas. Un jāsaka,

kaut gan viņa bija no vecākās paaudzes un karu izgājis cilvēks, viņas draudzība vairāk bija ar jauno paaudzi.

Viņai tas viss vienmēr bija ļoti interesanti, daudz interesantāk, nekā savas paaudzes pieredze.

Toms Treibergs: Kā jums šķiet, ko mūsdienu autori varētu mācīties no Montas dzejas, kas viņiem varētu kalpot par impulsu, kāpēc būtu nozīmīgi, lai mēs viņu neaizmirstam šodien?

Pārāk bieži Monta netiek pieminēta, bet tomēr acīmredzot viņas dzejoļus lasa, un tie ir atklājums šodienas jaunajiem. Jo Monta bija aizmirsta kādu laiku, viņi to nebija dabūjuši, bet tagad ir modusies interese par viņas daiļradi un jaunajiem tas ir atklājums. Es domāju, ka viņi arī to pieņem un uzņem, jo viņas dzejoļi ir moderni, mūsdienīgi. Tikai, manuprāt, atšķirība ir tā, ka Monta dzejoļos bija ielikusi visu sevi, savu dzīvi, savu būtību un tā diezgan nepastarpināti tiešā tekstā. Bet šodienas dzejā vairāk ir tādi asociatīvi iespaidu atainojumi, notiek it kā tāda slēpšanās aiz dzejas rindām. Bet Montai tas viss bija izlikts. Un tas viņai vispār bija raksturīgi.