Fotogrāfam Jānim Deinatam pagrieziena punkts profesionālajā ceļā parādījās 2013.gadā, kad viņš saprata, ka nekad nesaņems tādu pasūtījumu, kādu patiešām no visas sirds vēlētos veikt pats. Tādējādi par pasūtītāju bija jākļūst pašam priekš sevis, un, kā uzsver fotogrāfs – "tieši tu pats pret sevi esi visprasīgākais, nevis kāds cits". Fon Stricka villā šobrīd skatāms Jāņa Deinata 60 gadu jubilejas noformējums "Blaknes".

Kad ierodos Fon Stricka villā, tajā valda ilgi nepieredzēta rosība. Uz terases tiek plānoti nākamie kultūras un izklaides pasākumi, zālē mēģina ģitārists Matīss Čudars ar saviem biedriem, atskaņojot Imanta Kalniņa dziesmas, kāds grāvējas pa dzērienu noliktavu un visam pa vidu –  vai arī, tieši otrādi, virsvadībā – Jāņa Deinata fotogrāfijas, izkārtotas viņa 60 gadu dzimšanas dienas noformējumā.

Šī nav izstāde klasiskā izpratnē. Drīzāk tā ir spēle ar telpu un vērotāja iekšējām sajūtām. Mierīgā, nosvērtā villas atmosfēra tiek padrebināta, par laimi, tikai ideju līmenī. To Jānis paveic ar savu asredzīgo pieeju apkārt notiekošajam, parādot dzīvi ļoti plaša spektra toņos, neizlaižot arī pa kādam uz sētas uzšņāptam lamuvārdam.

Sākot aplūkojot fotogrāfiju izkārtojumu, mums uz brīdi svilpodams pievienojas aktieris un režisors Mārtiņš Vilsons, bet stāstījumu sāk jubilārs.

Pēc vēsajām Fon Stricka villas telpām, izejot uz terases nedaudz pasildīties saulītē, atgriežamies pie tēmas par fotogrāfijas patieso realizāciju tikai tad, kad tā ir izdrukāta autora iecerētajā izmērā. Vai jāsecina, ka digitālās pasaules vizuālais novienādojums, kurā miljardiem attēlu savietojas uz vienas rokas pirkstiem saskaitāmos formāta izmēros, ir mums palīdzējis “aizmirst” fotogrāfiju kā Notikumu?