Turpinām stāstu ciklu par popkultūru. Vakar skanēja atmiņu stāsti par to, kā dažādas Rietumu popkultūras druskas baudīja cilvēki padomju laikos. Šoreiz par to, kā lietas no Rietumiem nonāca šaipus Dzelzs priekškaram un ko tas varēja maksāt tiem, kuri tās ieveda.

Māksla un kultūra kā daļa no PSRS politikas bija jau kopš tās pirmsākumiem. Komunisti ļoti labi apzinājās to spēku, tāpēc totalitārais režīms ne tikai liedza saviem iedzīvotājiem patērēt konkrētas filmas, grāmatas un citus mākslas veidus, bet arī noteica ierobežojumus mākslai. Okupācijas sākumā cenzūra bija stingra- piemēram, gleznotājiem bija jārada darbi, kas attēlo Latvijas strādnieku šķiras cīņas, par nacistu okupācijas laiku jārada gleznas, kas atspoguļoja mierīgo iedzīvotāju pakāršanu, bērnu nogalināšanu utml.

Jau aizsaulē aizgājušais vēsturnieks Heinrihs Strods šo gājienu apraksta ar vārdiem “patiesā realitāte cilvēku apziņā bija jāaizvieto ar ideoloģisko realitāti”. Savukārt, tā realitāte, kas spraucās iekša no Rietumu puses, tika kontrolēta no Latvijas PSR Galvenā literatūras pārvaldes un Valsts drošības komitejas puses.

Stāstu sagatavoja Ieva Valeine un Kārlis Sils.