Par noslēpumaino mājsaimnieci un dārznieci no Amhērstas (ASV) - Emīliju Dikinsoni, kura mūsdienās atzīta par vienu no visnozīmīgākajām balsīm amerikāņu 19. gadsimta dzejā un ar kuras dzejas valodu varam iepazīsties bilingvālajā krājumā „Āboliņš un bite” – Kultūra Rondo saruna ar dzejniekiem un atdzejotājiem Kārli Vērdiņu un Jāni Elsbergu.

“Neputna” bilingvālajā samta dzejas sērijā iznākusi Emīlijas Dikinsones (Emily Dickinson, 1830–1886) dzejas izlase "Āboliņš un bite" Kārļa Vērdiņa sastādījumā un atdzejā.

“Pirmos Dikinsones dzejoļus iztulkoju 2003. gadā, pagāja padsmit gadi, kamēr nobriedu, lai varētu izveidot grāmatu,” atklāj Kārlis Vērdiņš. “Pirmkārt, nācās atrast veidu, kā atdzejot, jo tie nav neitrāli romantisma laika dzejoļi. Tie liekas ļoti precīzi, emocionāli un konkrēti, arī daudznozīmīgi un traki brīžiem. Tā ir kombinācija, ko nav viegli saprast un atdzejot. Tas prasīja laiku.”

Dzīves laikā Emīlija Dikinsone atzinību kā dzejniece neguva, viņas radošās dzīves kulminācija ir 1860. gadu pirmā puse, kad top lielākā daļa viņas dzejoļu. Taču desmitgades otrajā pusē viņa ir nodarbināta rūpēs par mājas soli, un pārliecība, ka šie neparastie dzejoļi kādam būtu vajadzīgi, arvien mazinās. Viņa kļūst par noslēgtu, svešiniekiem nepieejamu vientuļnieci, kas kontaktējas tikai ar tuvākajiem ģimenes locekļiem un retajās reizēs, kad atstāj māju, valkā baltas drēbes. Apkārtnē viņa iemantojusi noslēpumainas savādnieces slavu, un cilvēki pazīst viņu nevis kā dzejnieci, bet kā lielisku dārznieci, kas ap ģimenes māju izveidojusi bagātīgi ziedošu puķu dārzu.

“Mans priekšstats ir tāds, kaut arī studiju laikā Svešvalodu fakultātē Dikinsone tika pieminēta, kaut arī pēc nāves ir allaž bijusi iekļauta amerikāņu un angļu dzejas antoloģijās,

viņa nekad nav bijusi kādā konkrētā -ismā – romantismā vai simbolismā ievietojama. Viņi īsti neiekļaujas kopainā, bija kā atsevišķa parādība,” uzskata Jānis Elsbergs. “Sākot ar 20. gs. 50 – 60. gadiem, ar sieviešu lietu studijām un plašāk atšķirīgāku skatījumu uz tekstu nekā agrāk, pēkšņi Dikinsone sāka kļūt piemērota visiem iespējamiem -ismiem. Var teikt, ka tā ir viņas renesanse.”

“Bija klusa, noslēgta un nemanāma personība, kas dzīvoja savas ģimenes mājā Amherstā, rakstīja pati sev. Visticamāk gribēja publicēties un gūt atzinību kā dzejniece, bet viņas dzejoļi šķita pārāk nesaprotami un dīvaini, jo viņa nesekoja sava laikmeta dzejas normām. Viņu nerūpēja, vai atskaņa ir precīza vai mazāk precīza, vai var saprast visu, ko viņa uzrakstījusi. Šāda dzeja tajā laikā likās nepublicējām,” dzejnieci raksturo Kārlis Vērdiņš.

“Piekrītu, ka viņa rakstīja savam laikam pa priekšu. Kad atnāca modernisma dzejas laikmets, izrādījās, ka viss, ko viņa darījusi, ir aizraujoši, tas iedvesmoja daudzas vēlākās dzejnieku paaudzes. Arī mani. Daudzos dzejoļos ir tāds spēks un skaistums, kas turas galvā. Tāpēc arī šie dzejoļi mani urdīja, lai izveidotu grāmatu.”

Pēc Emīlijas nāves viņas māsa Lavīnija atrod visa mūža garumā rakstītos dzejoļus, gandrīz 1800 tekstus — daļa no tiem sakārtoti 40 nelielās burtnīcās, citi palikuši uz atsevišķām lapām. Seko vairākas dzejoļu izlases, kuru publicēšanu gan pavada ģimenes nesaskaņas. 1950. gadā Dikinsones literāro mantojumu pārņem Hārvarda Universitāte, tā sagādājot iespēju pētniekam Tomasam H. Džonsonam strādāt pie maksimāli pilnīga dzejas apkopojuma. 1955. gadā iznāk viņa veidotais kopotās dzejas izdevums “The Poems of Emily Dickinson”, kurā publicēti 1775 dzejoļi un fragmenti hronoloģiskā secībā, respektējot viņas stila īpatnības.

“Ar Dikinsoni strādājot, viens pārprast vārds var mainīt visu rindu vai pantu un aizvest vēstījumu citā virzienā. Tāpēc nozīmīgs Jāņa Elsberga kā redaktora darbs, kas palīdzēja nonākt uz pareizā ceļa, kad biju nomaldījies,” atklāj Kārlis Vērdiņš.

Izlasi “Āboliņš un bite” papildina pielikums ar pašu pirmo Dikinsones atdzejojumu latviešu valodā, ko veicis Jānis Andrejs Burtnieks 1921. gadā, Andreja Johansona atdzejojumu (1945), Ernas Sprinces atdzejojumu, kas 1979. gadā tika publicēts Džīnas Vebsteres romānā “Garkājtētiņš”, Alberta Ločmeļa atdzejojumu un vairākiem Valža Bisenieka atdzejojumiem.