„Tur varbūt ir jēga. Tai vienā brīdī. Tai vienīgajā brīdī, kad ir laiks apkārt pavērties, kauč uz tām pašām debesīm. Tapat vien pavērties, bez domas kādas. Nevis štukojot, vai Dievs, piemēram, ir vai nav, un vai uz lietu nesavilksies, vai veļa no striķa nav nost jārauj,” tā sākas Andras Neiburgas stāsts „Stum stum”.

Andras Neiburgas stāstu krājumu "Stum, stum", kura iekļauti 15 īsprozas darbi no rakstnieces daiļrades 90. gadu pirmajā pusē, no jauna izdoti Jāņa Rozes apgādā, bet  27. janvārī  Latvijas Nacionālajā bibliotēkā, svinot rakstnieces Andras Neiburgas 60. jubileju,  notika Latvijas Universitātes Literatūras, folkloras un mākslas institūta un LNB rīkota konference "Andra Neiburga: valoda, dzimte, stāstījums, attēls".

Pati rakstniece konferencē nepiedalījās, viņa bija klātesoša tekstu veidā. Konferencei sekoja Neiburgas stāsta „Elīna ir laimīga” lasījums. Šādi lasījumi LNB pastāvīgajā ekspozīcijā turpināsies visu gadu un Neiburgas stāsta lasījums ievadīja ciklu.

Pirmo sēdi konferencē ievadīja Agneses Gailes-Irbes referāts ar atsaucēm uz plašu laika posmu, personību loku. Pētniece uzskata, ka, runājot par filozofisko pesimismu, Neiburgas proza ir pesimistiska, tas pesimistisks pasaules uzskats. Gaile-Irbe arī bilst, ka pētīt Neiburgas daiļradi nav bijis viegli. jo personīgi pazīst rakstnieci.

„Grūti pētīt, jo saprotu, redzu sevī un savā paaudzē daudz ko no tā, kas ir grāmatā. Uzņēmos kā izaicinājumu, mēģināt saprast dažus aspektus, attālināties no sevis, no Andras Neiburgas, paskatīties uz to, kā uz kaut ko, ko lasītāji pēc 20 gadiem apskatīs citādi,” tā pētniece.

Konferences iedvesmotājs un līdz ar to tēmu loku, tādu kopējo konferences dramaturģiju lielā mērā bija veidojis literatūrzinātnieks Jānis Ozoliņš. Viņš pēdējos gadus nodarbojas ar Neiburgas prozas pētniecību. Savu doktora disertāciju Ozoliņš sācis rakstīt, domājot par 21. gadsimta  īsprozu, taču vēloties sašaurināt skatu, nonācis līdz Neiburgas daiļrades pētniecībai, konkrētāk – vīrišķībai Neiburgas prozā.

„Vīriešu tēli un kā viņa parāda vīriešus krīzes situācijā. Pētnieces lielākoties runā par sievietēm, sievišķo rakstību, sievietes izjūtām. Patiesībā Neiburga bieži, veidojot savus tēlus, ir iemiesojusies pirmajā personā vīrieša tēlos. Par to runāts maz,” uzskata Ozoliņš. „Atskārtu, ka kritiķi vīrieši bijuši akli, kad teikuši, ka Neiburga neprasmīgi tikusi galā ar vīriešu tēliem. Viņiem nepatīk tas, ko tur ierauga, kā tiek preparēts tas viss. Vīrišķība viņas prozā – būs arī vadmotīvs, ko arī gribu risināt disertācijā.”

Starpdisciplinārajā konferencē „Andra Neiburga: valoda, dzimte, stāstījums, attēls” priekšlasījumi bija arī par Andras Neiburgas meitas Katrīnas Neiburgas mākslu, jo viena no iecerēm sākotnēji bijusi konferenci veidot par dzimtu. Ozoliņš vērtē, ka gan Andra Neiburga, gan Katrīna Neiburga nodarbojušās ar antropoloģisko pieeju mākslā un rakstniecībā abām, un tas abas saista un likumsakarīgi par to runāt.

Latvijas Laikmetīgās mākslas centra vadītāja Solvita Krese atzīst, ka Katrīnas Neiburgas daiļrade interesanta, jo atšķirībā no citiem māksliniekiem, kas pārstāv radošas dzimtas, viņa par to reflektē.  Ir vairāki darbi, kur māte iesaistīta. Tas nav nekas jauns laikmetīgās mākslas kontekstā, jo daudzi mākslinieki savos darbos ieved māti. Parasti tās ir dramatiskas psihoanalītiskās scēnas, ko grūti noskatīties.

„Viņa iegremdējas dzimtas sieviešu kompānijā, arī spoguļojas šajās attiecībās. Kur ir kaut kas mutants – Katrīna, Andra, arī vecmāmiņa, kuras ir klātesošas Katrīnas darbos. Viņas joprojām ir saistītas ar kādu nabassaiti, viena otru papildina, mēģina atdalīties un paliek saistītas. Tā ir reta parādība latviešu mākslās kontekstā. Runāt par Katrīnu ir vietā,” uzskata Krese.

Savukārt Rīgas Stradiņa Universitātes Komunikācijas studiju katedras asociētā profesore Ilva Skulte referēja par Andras Neiburgas publicistiku, viņas slejām periodikā. „Iespējams viņa ir spoguļveidā domājošs cilvēks. Viņa prot iejusties dažādas jomās un dažādu dzimšu, vecumu un demogrāfisko grupu cilvēkos, tas varbūt viņas domāšanas un skatiena uz pasauli īpatnības rezultāts,” analizē Skulte.

Konferences projekts ir mērķis virzīties uz grāmatu, un grāmata ar konferencē „Andra Neiburga: valoda, dzimte, stāstījums, attēls”  izskanējušo referātu tekstiem varētu iznākt šī gada laikā.