Liepājas teātrī Sergeja Zemļanska režijā un horeogrāfijā pirmizrādi piedzīvojusi Nikolaja Gogoļa komēdija „Precības”. Un līdz ar šo pirmizrādi teātris svinēja savu 110. jubileju.

„Precības” jābrauc skatīties, bet Kultūras Rondo bija iespēja izbaudīt arī krievu radošā trijnieka – Sergeja Zemļanska, komponista Pāvela Akimkina un scenogrāfa un kostīmu mākslinieka Maksima Obrezkova sirsnību un uzmanību pret visiem izrādes veidotājiem un teātri, kurā viss notiek . Šī radošā komanda iepriekš Liepājā radīja Raiņa „Induli un Āriju”, arī kustību izrādi bez vārdiem.

Tas, ko aktieri dara uz skatuves, pārsteidzoši, izskatās jauki un aizrautīgi, bet tas ir tikai uz skatuves, iestudējuma tapšanas process bijis arī gana sāpīgs. Dodoties uz izrādi, mazliet urda jautājums, kāpēc dramatiskā teātra aktieriem jāatņem vārdi un jāliek tikai dejot. Taču izrāde rāda, ka Liepājas aktieri ir tik varoši aizrautīgi un „traki”, ka viņiem vārdus dažkārt nevajag. Pietiek ar plastiku, mūziku, gaismām.

Aktrise Anete Berķe kalpones Duņašas lomā uz skatuves četrreiz apaļāka nekā dzīvē, bet tas netraucē būt spriganai. „Šī ir „viskarstākā loma”, jo polsteros ir ļoti karsti,” atklāj aktrise. Taču par savu varoni Duņašu Anete Berķe bilst, ka viņa ir pārliecināta meitene, dzīvo sieviešu pasaulē ar saimniecēm, viņa jūtas ērti, nebaidās, ka viņu padzīs. Tāpat viņa redz izdevību, ka arī sev kādu noskatīs, viņa taču arī grib mīlēt. Viņa ir ar apgriezieniem, tāpēc viņai viss notiek daudz karstasinīgāk.

„Iestudēšanas procesā centāmies ielikt humoru, cits par citu pasmieties, par tēliem pasmieties, kaut kādās situācijās pasmieties. Veidojot komēdiju pilnīgi nopietns nevar nākt uz mēģinājumu,” stāsta Berķe.

 „Parasta sieviete, viņā ir tas, kas katrā no mums, bet skatoties no malas izskatās nedaudz smieklīgi, pārspīlēti, jo izrādes stils ir groteska,” tā par savu varoni Agafju Tihonovnu saka aktrise Ilze Trukšāne. „Tā ir sieviete, kas grib mīlēt, kura grib būt mīlēta. Viņa grib atrast īsto cilvēku. Bet viņa nonāk šaubās, vai būs īstais. Grūti izdarīt izvēli.”

Trukšāne arī stāsta, kāds bijis mēģinājumu process, kas ikdienu sācies ar rīta vingrošanu, sagatavojot ķermeni smagai slodzei, tad sekoja nodarbība, kur mācīja jaunas kustības, kombinācijas. Turklāt režisora darba stils bijis tāds, ka visi mācās visu – Agafjas solo apgūst arī vīrieši, un sievietes arī apgūst vīriešu lomas.

Izrādes vizuālais kods ir elegants un skaists. To veidojis Maksims Obrezkovs.

„Tolaik es vēl strādāju Pēterburgas Lielajā dramatiskajā teātrī un daudz staigāju pa pilsētu. Reiz es gāju pa Rossi ielu. Un sapratu, ka gribu, lai „Precībās” uz skatuves būtu šī lieliskā Rosi iela – tās proporcijas. Tiesa, māju sienas aizstāj tumšā upe Ņeva. Tā veidojās koptēls. Vēlāk to papildināja tādi kā aizkariņi. Es to saucu par kadrējumu – kā mēmais kino un fotogrāfija. Arī tādas kā ilustrācijas. Detaļas apvienojās un izveidojās viens  veselums. Skatuves malās atstājām tādus kā greizos spoguļus – tajos atspoguļojas personāži.  Skaisti cilvēki tajos, dažkārt izskatās neglīti un otrādi. Tā viss atnāca,” savu ieceri atklāj Maksims Obrezkovs.

„Kad mēs ar Sergeju runājām par kostīmiem, viņš sacīja, ka gribot lai veidoju tos hiperbolizētus. Tiem nav jābūt reāliem cilvēkiem, man jāveido farss. Klauni dejo – kādreiz sakām. Personāži līdzinās matrjoškām. To apaļumu panācām ar mūsdienīgiem audumiem. Ļoti labi pastrādāja šuvēji. Tērpi ir smagi un plastiski.

Atzīstu, ka uz skatuves nav Maskavas krāsas un toņi. Bet Pēterburgas krāsas tādas ir: balts, melns un zils. Tās jau no pašiem pirmsākumiem ir bijušas arhitektūrā. Tā ir auksta galvaspilsēta – vienmēr apmācies, drūms un mitrs. Košām krāsām nevajadzēja būt. Tāpēc mēs izvēlējāmies hromu. Grimmu savukārt veidojām košu: baltas sejas un leļļu acis. Veidojām tik izteiksmīgus, lai aktieri nepazustu dekorācijās.   Izdomājām, ka mums der marionešu teātra spēles principi: tevi vada kāda cita rokas un par saviem darbiem pats cilvēks vairs nevari atbildēt,” turpina mākslinieks

Izrādes režisors Sergejs Zemļanskis ir domubiedri un sastrādājušies ar komponistu Pāvelu Akimkinu un scenogrāfu un kostīmu mākslinieku Maksimu Obrezkovu. Trijotnes kontā ir jau vairāk nekā desmit izrādes.

„Šī ir ekskluzīva izrāde, speciāli radīta Liepājas teātrim – Gogoļa „Precības”.  Kāpēc Gogolis? Tāpēc, ka aktuāls un vēl ilgi tāds būs. Tā jēga, kas ielikta klasiķu darbos, nenoveco,” stāsta režisors Sergejs Zemļanskis. „Mazais cilvēks, viņa izvēles, izdarīt tas vai nē - tas viss ir pazīstams. Visi šie personāži dzīvo kopā ar mums. Protams, šajā iestudējumā šie tēli ir apzināti kariķēti. Un tieši šajā formā mēs pazīstam sevi, dzīvojam,  jūtam.

Vislielākā pateicība jāsaka aktieriem, jo viņi ir tikuši galā ar sarežģītu un grūtu uzdevumu, jo „Precības” ir daudzkārt sarežģītāka izrāde par „Induli un Āriju” kustību un tehnikas ziņā. Strauji jāpārslēdzas no klaunādes uz pantomīmu. To visu papildina dejas teātris un muzikālā partitūra. Viss jāiemācas no galvas. Un vēl jānospēlē. Tur jāiegulda kolosāls darbs. Aktieri tika ar to galā.”

Nākamās „Precību” izrādes Liepājas teātrī – 2. un 30. aprīlī, tad 13. maijā, bet 18. maijā ir iespēja noskatīties „Induli un Āriju”.