Latvijas Nacionālajā teātrī top Zigfrīda fon Fēgezaka “Baltiešu gredzens”. Tas ir viens no ļoti retajiem literārajiem darbiem, kurā dzīve Latvijā tēlota no vācbaltieša skatu punkta. Pirmizrāde gaidāma 7. februārī. Zigfrīda fon Fēgezaka daiļradi un vācbaltiešu kolektīvās atmiņas izpausmes tetraloģijā „Baltiešu gredzens” Kultūras Rondo studijā pārrunājam ar LU Literatūras, folkloras un mākslas institūta vadošā pētnieci, literatūras zinātnieci Māru Gruduli.

Meklējot vācbaltiešu grāmatnieka Harro fon Hiršheida dzimtas saknes, vienā no viņa izdotajām grāmatām atradām norādi par citiem izdevniecības jaunumiem, un tur bija Zigfrīda fon Fēgezaka „Kāzas Carnikavā”. Savukārt meklējot internetā Fēgezaka vārdu, nu jau pavisam tuvu – 7. februārī Nacionālajā teātrī pirmizrāde Viestura Kairiša iestudējumam „Baltiešu gredzens”.

Kas viņš bija – vācbaltietis ar raibu dzīvi un dīvaino māju? Latviski pieejami divi biezi sējumi – „Senči un pēcteči. Piezīmes no senās Livonijas vēstuļu lādes” un „Baltiešu gredzens” (tetraloģija „Baltiešu traģēdija”). Darbus tulkojis Pēteris Bolšaitis, piešķirot tetraloģijas romānu nosaukumiem vāgnerisku vērienu.

Zigfrīds fon Fēgezaks (1888–1974) – Vidzemes muižnieku dzimtas – fon Kampenhauzenu – atvase. Studējis vēsturi Tērbatas, Heidelbergas, Berlīnes un Minhenes augstskolās, viņš pēc aizbraukšanas no Latvijas 1914. gadā strādājis kā žurnālists un kara korespondents. Sarakstījis vairāk nekā 30 romānu, arī divas luga  – “Mirusī pilsēta”(1923) un “Cilvēks krātiņā”(1926), ir vairāku ceļojumu aprakstu un rakstu krājumu autors. Popularitātes ziņā “Baltiešu gredzenam” (vācu nosaukums “Baltiešu traģēdija”) seko romāns “Rijīgā māja” (1932).