“Zudušos kinoteātrus meklējot” - stāsts par padomju laika Rīgas kinoteātriem

Apgāds Jumava izdevis grāmatu “Zudušos kinoteātrus meklējot”. Stāsts par padomju laika Rīgas kinoteātriem. Kāda bija padomju Rīgas kinoteātru vēsture, pirms kinoteātri kļuva par daļu no PSRS kinofikācijas sistēmas. Kā “dzīvoja” centrālajos projektēšanas institūtos radītie kinoteātru tipveida projekti un kā 20. gadsimta 90. gados kinofikācijas sistēma lēnām sabruka, lai dotu ceļu repertuāra un ideālās kino skatīšanās telpas meklējumiem. Kultūras Rondo studijā saruna ar arhitektu Zigmāru Jauju un kinozinātnieci Anitu Uzulnieci.

„90. gadu sākumā man nebija ko darīt savā Teikā un es trolejbusu apbraukāju visus Rīgas kinoteātrus,” stāstu par grāmatas “Zudušos kinoteātrus meklējot” ieceri stāsta viens no tās autoriem Zigmārs Jauja.

Savukārt, kad pirms trim gadiem viņš aicināts veidot materiālu žurnālam „Benji Knewman”, Jauja atcerējies par Rīgas kinoteātriem un nolēmis vēlreiz palūkoties, kas ar tiem notiek mūsdienās. Rakstam sekojusi izstāde „Zudušos kinoteātrus meklējot” 2015.gadā Rīgas Starptautiskā kinofestivāla ietvaros, kuras turpinājums tagad ir grāmata.

Jau 20. gadsimta sākumā interese par kino izrādīšanu Rīgā bija milzīga. Posmā no 1907. līdz 1912. gadam Rīgas pilsētas būvvaldē uz kino skatīšanās vietu ierīkošanu vai jaunu kinozāļu būvēšanu tika iesniegts ap 60 projektu. Pēc Pirmā pasaules kara liela daļa no tiem bija zuduši un jaunizveidotās Latvijas uzņēmēji ķērās pie esošo kinozāļu atjaunošanas un jaunu kinioteātru ēku būvniecības. Īpaši aktīva izklaides, tostarp kino izrāžu, ziņā bija Elizabetes iela, kas vietējo  bohēmistu un jauno, modīgo jauniešu vidū bija iemantojusi nosaukumu “Rīgas Brodvejs”. Otrais pasaules karš un padomju okupācija ieviesa savas korekcijas: kinoteātru skaits saruka uz pusi, taču, laikam ejot, durvis vēra jauni kinoteātri — arī jaunajos dzīvojamo ēku rajonos, piemēram, Ķengaragā, Iļģuciemā, Sarkandaugavā. 

Kinozinātniece Anita Uzulniece bilst, ka 80.gadu beigās 90.gadu sākumā, kad šie šobrīd zudušie kinoteātri darbojās, viņa strādāja iestādē, kas nodrošināja tos ar repertuāru, daudz ieguldot, lai repertuārs būt labs.

Raksturojot Rīgas kinoteātrus padomju gados, Jauja bilst, ka lielākā daļa kinoteātru Rīgā bija pielāgoti kino izrādīšanas vajadzībām.

„Kad sāka domāt par jaunu celšanu 50. – 60 gados, tie bija tipveida projekti. Bet tipveida projekti nav tik labi, kā vecie vai vecie pielāgotie. Pielāgotie kinoteātri bieži bija augstvērtīgāku arhitektonisko pievienoto vērtību nekā no jauna būvētie tipveida,” norāda Jauja.