Latvijā šomēnes pieredzes apmaiņā bija ieradušies 15 ārsti no Ukrainas. Paši mediķi atzīst, ka darbs slimnīcās kopš kara sākuma ir prātam neaptverams lielās cietušo plūsmas dēļ. Daudz ievainoto ir tieši civiliedzīvotāji. Lai arī nerimstošs ir citvalstu atbalsts medicīnas jomā, tomēr kara plosītajai valstij īpaši pietrūkst ārstu – protezētāju. Ierakstā plašāk par Ukrainas slimnīcu ikdienu un nepieciešamo atbalstu.

Olena Dollina ir fiziskās rehabilitācijas medicīnas ārste Ļvivas pirmajā teritoriālajā medicīniskajā apvienībā. Kopš kara Ukrainā sākuma viņa ikdienu strādā gan ar ievainotiem civiliedzīvotājiem, gan karavīriem. Piecu slimnīcu apvienība, kurā viņa strādā šobrīd, attīsta ārstniecības virzienus, kas patlaban Ukrainai vairāk pietrūkst, tādēļ Olena šomēnes bija ieradusies Latvijā pieredzes apmaiņā un stāsta vairāk par slimnīcu ikdienu kara apstākļos.

Olena stāsta, ka kopš kara sākuma slimnīcas ikdienas temps kļuvis neiedomājams, sākotnēji ārsti un administrācijas personāls arī nakšņoja un principā ilgstoši dzīvoja darba vietā. Tāpat arī kopumā slimnīcās, kuras darbojas šobrīd Ukrainā ir sarežģīti nodrošināt gultasvietas lielajam pacientu skaitam.

Atbildot uz jautājumu, kā ārsti Ukrainā šobrīd arī paši spēj izturēt slodzi, mediķe no Ļvivas saka, ka visi vienkārši apzinās, par ko cīnās.

Alla Pivneka ir ārste rehabilitācijas jomā un strādā daudzprofila slimnīcā Dņipro pilsētā. Viņa stāsta, ka plānveida rehabilitācijas ikdiena pēc 24. februāra šogad apgriezās ar kājām gaisā.

Dņipro pilsētas slimnīcā ir pietiekami daudz palīglīdzekļu un palīdzības sūtījumi pienāk regulāri. Turklāt šajā slimnīcā, neskatoties uz karu, paplašina telpas. Alla atminas, ka kara sākumā viņai kā nodaļas vadītājai būtiskākais uzdevums bija noturēt visu mediķu komandu, lai neviens nedotos prom no valsts, bet paliktu palīdzēt karā cietušaiem.

Ārlietu ministrijas finansētā projektā Nacionālajā rehabilitācijas centrā "Vaivari" šomēnes bija ieradušies 15 ārsti no Ukrainas, lai gūtu pieredzi rehabilitācijas programmu ieviešanā pacientiem, kuri cietuši no Krievijas militārās agresijas, pēc ekstremitāšu amputācijām, kā arī dalītos pieredzē tehnisko pamatlīdzekļu aprites sistēmas izveidē.