Pētām, pa kādiem ceļiem mūs sasniedz dezinformācija. Lai arī visbiežāk dezinformācija saistās ar sociālajiem medijiem un propagandas interneta vietnēm, tomēr tās ieroču arsenāls ir daudz plašāks par mūsu tradicionālo izpratni. Tā darbojas kā greizie spoguļi, kas izkropļo mūsu realitātes uztveri. Ierakstu sērija Maldugunis pēta, kā dezinformācija mūs sasniedz pa neierastiem kanāliem.

Šā gada jūnijā pie Eifeļa torņa Parīzē tika novietoti pieci zārki, kuri bija pildīti ar ģipsi, ietīti Francijas karogos, un uz tiem bija lasāms uzraksts “Franču karavīri Ukrainā”. Šis notikums atgādina anonīmu mākslas akciju un liek domāt, ka Francijas sabiedrība protestē pret valdības ierosinājumu nosūtīt militārpersonas uz Ukrainu. Tomēr neilgi pēc tam policija aizturēja trīs ārvalstu pilsoņus, kuri bija ieradušies Francijā, lai par 400 eiro lielu samaksu izpildītu kāda pasūtījumu un novietotu zārkus noteiktajā vietā. Pāris dienas vēlāk policija aizturēja arī trīs Moldovas pilsoņus, kuri uz Parīzes māju sienām ar krāsu aerosoliem bija uzpūtuši attēlus, kuros redzami zārki ar tādu pašu uzrakstu “Franču karavīri Ukrainā”. Francijas izlūkdienests šos gadījumus saista ar prokrievisku aģentu darbību un ārvalstu centieniem ietekmēt sabiedrisko domu. Šie notikumi rāda, ka dezinformācijas un propagandas kampaņas var izpausties dažādos veidos, bieži vien pārkāpjot tradicionālos priekšstatus par to formām un metodēm.

Kā stāsta kuratore un mākslas procesu pētniece Auguste Petre, ielu māksla bija bieži sastopams propagandas izplatīšanas veids jau antīkajos laikos. Piemēram, Antīkajos Pompejos uz sienām ar spilgtu krāsu tika krāsota politiskā aģitācija. Tas ir ļoti iedarbīgs veids, kā komunicēt ar sabiedrību jau vairākus gadu tūkstošus. Modernās ielu mākslas, īpaši grafiti, aizsākumi ir saistīti ar Amerikas Savienotajām Valstīm, Filadelfiju un Ņujorku, kur tā pagājušā gadsimta 70. un 80. gados kļuva par sociālu spēku un veidu, kā publiski paust savu viedokli.