Kāškrusts apzīmēja gaišu cerību. Grāmatā šķetina simbolu nozīmes

Šis ir laiks, kad dažādiem simboliem publiskajā telpā pievēršam īpaši saasinātu uzmanību un daudz diskutējam par to nozīmi un ietekmi. Ar šo diskusiju labi sasaucas tikko klajā nākusī latviski iztulkotā Metjū Vilsona grāmata “Simbolu slepenā valoda”. Vilsons ir britu mākslas vēsturnieks, kurš savā grāmatā apskata 48 spilgtus simbolus mākslā – to izcelsmi, vēsturi un nozīmes, kas dažkārt mēdz arī radikāli mainīties. Tā, piemēram, svastika no pozitīva cerību simbola laika gaitā pārtapusi par naida zīmi.

Kopumā grāmatā ir četras nodaļas, kurās autors pievēršas arī varas, neskaidrības un arī cerības slepenajām valodām. Analizējot varas simbolus, autors uzsver, ka lielākajai daļai no tiem ir ļoti sena izcelsme, daži saistās pat ar paleolīta laikmeta mākslu. Stāsta grāmatas tulkotāja Renāte Punka:

“Metjū Vilsons min piemērus no ārkārtīgi dažādām valstīm, dažādiem gadsimtiem, kā tad gan atklāti, tiešā veidā un vizuāli uzskatāmi, gan arī netieši un slēpti šie simboli ir stāstījuši to stāstu, kas ir vajadzīgs tai varai, kas tajā brīdī valda. Kāds tiem simboliem ir bijis liktenis, to mēs arī uzzinām grāmatā. Daži joprojām pilda šīs pašas funkcijas, bet par citiem mēs vairs tā nevaram teikt.”

Simboli var ne tikai slavināt varenos, bet dažkārt kļūt tiem par klupšanas akmeni. Un šai saistībā nav labāka piemēra kā simbols, kas no 19. gadsimta vidū vajāja, pazemoja un pat palīdzēja gāzt no troņa Francijas karali Luiju Filipu. Un šis simbols ir... bumbieris.

“Bumbieris parādās jau ikonogrāfijā, Dīrera un Bellīni gleznotajos Madonnu portretos ar gluži citu stāstu. Bet tai pašā laikā 19. gadsimta vidū Onorē Domjē un citi viņa laikabiedri ļoti plaši izmantojuši bumbiera tēlu, lai kariķētu un izsmietu tobrīd Francijā valdošo karali. Šai saistībā bumbieri kādu brīdi Francijā nedrīkstēja ne zīmēt, ne pieminēt, jo tas bija valsts noziegums,” stāsta Renāte Punka.

Ir arī simboli, attieksme pret kuriem laika gaitā radikāli izmainījusies, to vidū ir, piemēram, svastika jeb kāškrusts. Gadu tūkstošiem tas bija pozitīvs cerību simbols, līdz to piesavinājās nacisti.

“Pirms to, tā teikt, “prihvatizēja” āriskā filozofija, svastika bija ļoti pozitīvs, optimisma pilns simbols. Kā to liecina arī mūsu pašu ornamentika. Jā, ir arī bijis mēģinājums šo simbolu aizliegt visās Eiropas Savienības valstīs, tas bija pavisam nesen 2007. gadā, bet hinduistu kopienas, kas dzīvo Eiropā, ir pret to iebildušas, jo tām joprojām svastika ir sena un labvēlīga zīme.”

Nodaļā “’Neskaidrības slepenā valoda” dominē simboli, kas pauž nedrošību, skumjas, grēku un ļaunumu, to vidū, piemēram, čūskas, melnie spoguļi, nāves izkapts, galvaskauss, bet nodaļā “Cerības slepenā valoda” – simboli, kas liecina par skaistumu, prieku, draudzību un mīlestību. Un to vidū ir pērles, suns un zivs, rozes, orhidejas, neļķes un saulespuķes.

Kā atzīst Metjū Vilsons – saulespuķes ir simbols, kas mākslas vēsturē uzmirdzējis kā meteors, savaldzinot neskaitāmus māksliniekus un liekot aizmirst sīkākus augus. To simboliskā pamata nozīme ir saistīta ar ziedošanos.