Viens no būtiskajiem izglītības nozares strīdus āboliem Latvijas publiskajā telpā ir bijis par to, cik daudz strādā skolotāji un vai tas ir daudz, vai maz? Paši mācībspēki saka – mēs strādājam par daudz. Taču vienlaikus šur tur manāms arī satraukums par tiem pedagogiem, kuri it kā strādājot par maz. Cik tad patiesībā dara vidējais skolotājs Latvijā, to vēlējās noskaidrot Latvijas Radio.

Jāpiebilst, ka šeit runa ir par vispārējās izglītības skolotājiem – tātad tiem, kas strādā sākumskolās, pamatskolās un vidusskolās.

Valsts izglītības informācijas sistēmā (VIIS) ievadītie dati rāda šķietami normālu ainu. Pārstrādājies vidējais Latvijas skolotājs neizskatās. Pašvaldībās ir samērā lielas atšķirības, bet vidējā slodze, iekļaujot gan kontaktstundas, gan ārpusstundu darbu, svārstās no 17 līdz 30 stundām nedēļā. Šāda darba slodze ir pat mazāk nekā trešdaļai skolotāju. Tātad pārējie strādā vai nu mazāk vai vairāk.

Ingūna Grīnerte ir viena angļu valodas skolotāja Mārupes valsts ģimnāzijā, kurā mācās 1400 skolēni. Slodze ir liela – 30 kontaktstundas un gatavošanās darbs stundām. „Uz papīra” tās ir 40 darba stundas nedēļā. Kā ir patiesībā?

Inguna Grīnerte stāsta: „Tas ir tikai teorētiski, jo vairāk par 40 stundām nevar būt. Būsim loģiski domājoši – ja tev ir 30 kontaktstundas plus vēl audzināmā klase, tad reālais darba laiks ir 60-70 stundas nedēļā. Tu esi izdedzis, pārdedzis, noguris. Tādā ziņā tā alga ir laba un tev vairs neko negribas. Ir bijušas dienas, un diezgan daudz, kad es no skolas izeju pusastoņos vakarā. Vienīgais, ko vēlies ir iekrist gultā, izgulēties, lai no rīta atkal sešos celtos un ietu uz skolu.”

Šis ir pirmais gads, kad Ingūna strādā tik daudz. Ingūna pati palielināt slodzi nevēlējās, tā vienkārši sanāca – kāda kolēģe ir devusies bērnu kopšanas atvaļinājumā un līdz ar to, kolēģes stundas sadalītas uz esošajiem skolotājiem. Protams, tas bijis uz brīvprātības principa.

Liela daļa pedagogu solidaritātes dēļ papildus stundas uzņemas, bieži vien ar domu sapelnīt vairāk vai sakrāt naudu kādam lielākam pirkumam Mārupe kopumā ir no tiem novadiem, kuros arī vidējie rādītāji rāda, ka skolotāji strādā daudz.

Kāpēc tā, stāsta Mārupes ģimnāzijas direktora vietniece Andžela Sokolova: „Ir bērni, ir darbs. Skolotājam slodze veidojas no stundu skaita. Ir dažādi priekšmeti ar dažādu stundu skaitu. Ja matemātikai nedēļā ir piecas sešas stundas, tad bioloģijā, fizikā, vizuālajā mākslā ir viena vai divas stundas nedēļā. Ja skolā ir 54 klašu komplekti, tā kā mūsu skolā, tad arī matemātiķim un latviešu valodas skolotājam ir pilna slodze.”

Vienlaikus ir samērā liela šīs profesijas pārstāvju daļa, kuri strādā mazāk par 15 stundām nedēļā, ieskaitot gan kontaktstundas, gan ārpusstundu darbu. Pēc VIIS datiem šādi skolotāji vispārējā izglītībā ir vairāk nekā piektā daļa. Arī Līga Makšāne un Antra Prancāne no Viduču pamatskolas Balvu novadā. Skolā ir 64 skolēni un Līga pasniedz mājturību un tehnoloģijas meitenēm. Viņai ir astoņas kontaktstundas nedēļā. Tā kā skola ir maza, mācību iestādes pedagogi nesaņem atlīdzību ne par gatavošanos stundām, ne konsultācijām, ne audzināšanas darbu.

Līga Makšāne skaidro: „Tāpēc, ka tā ir maza lauku skola. No sākuma tajā bija bērni. Tagad, ja mēs paskaitām, viņu ir arvien mazāk, mazāk un mazāk. Un katra skola cīnās par katru šo skolēnu, jo „nauda seko skolēnam.”

Viņa gan arī atzīst, ka tā esot viņas pašas izvēle. „Es varētu aiziet prom. Bet no otras puses – uz kurieni? Lauki paliek lauki. Nav nemaz tik daudz to iespēju,” saka Makšāne.

Strādājot skolā, viņa nopelna ļoti maz. Kopā ar vīru ir arī saimniecība, kas ir galvenais iztikas avots. Līga strādā arī internātā un katra gada beigās piepelnās arī tirgojot pašceptas piparkūkas. Tik un tā – viņa nenopelna pat minimālo algu. Līdz ar to, neapsver arī iespēju braukāt uz kādu citu skolu, jo to, ko nopelnīs, iztērēs degvielā.

Līdzīgs stāsts arī Antrai Prancānei. Arī neliela slodze skolā plus nelieli ienākumi no darba jauniešu centrā un arī – kopīgās saimniecības ar vīru.