Ileāna Bolšaite un Jāna Aivare ir māsīcas, kas gandrīz 50 gadus nodzīvoja katra savā kontinentā. Viņas izšķīra karš. Kā ir braukt projām no dzimtenes tad, kad tu nemaz to negribi, un pazaudēt bērnības tuvākos draugus, viņas stāsta sērijā „Kara bērni”.

"Mamma mūs, bērnus, vasarās katru atsevišķi parasti sūtīja uz laukiem. Parasti pie radiem. Nekad mēs ar brāli nebijām kopā, bet tovasar mēs bijām kopā – pie mammas draugiem pie Siguldas. Draugu bērni bija tur un mēs, un mūsu kalpotāji. Es no rīta pļavā ganīju govis, atceros, gulēju zālē, un redzu – gaisā lido lidmašīnas, un no lidmašīnām krīt melni punktiņi. Meta bumbas."

Tā Otrā pasaules kara sākumu Latvijā atceras Ileāna Bolšaite. Nākamgad pensionētā zobārste svinēs 90. dzimšanas dienu. Bet 1941.gada vasarā viņai bija astoņi gadi, brālim Pēterim – četri.

Bērnus vecāki tovasar nogādāja drošībā laukos, jo laiki bija nemierīgi. Ileānas mamma Elza, arī zobārste, strādāja Rīgā, tēvs, Latvijas armijas virsnieks, atradās nometnē Litenē.

Drīz vien Siguldā ieradās Ileānas mamma, lielāko daļu ceļa nākusi ar kājām. 13.jūnijā, tātad dienu pirms masu deportācijām uz Sibīriju, viņu Stabu ielas dzīvoklī bija meklējuši vīri uniformās, bet viņa paspējusi aizbēgt. Tēvu Aleksandru, ģimenē sauktu par Oli, bērni vairs nekad nesatika. Sarunai pieslēdzas Ileānas māsīca Jāna Aivare. Viņai – arī pensionētai ārstei, kara sākumā bija tikai divi gadi, un vairāk atmiņu saistās ar Ileānas mazo brāli Pēteri, viņas rotaļu biedru līdzīgā vecumā. Ileānas un Jānas tēvi bija brāļi, ģimenes satikās ne tikai svētkos, bet arī ikdienā. Karš šai bērnības idillei pielika punktu.