Sejas izteiksme. Niklāva Strunkes "Galvas konstrukcija. Ivo Pannadži portrets”

Ciklā "Sejas izteiksme. Desmit pagājušā gadsimta spilgtākie portreti Latvijas mākslā" stāsts par latviešu modernista Niklāva Strunkes neliela izmēra darbu „Galvas konstrukcija. Ivo Pannadži portrets”, kas pieder pie Latvijas klasiskā modernisma virsotnēm. Stāsta mākslas vēsturniece Aija Brasliņa.

Strunkes gleznojums pieskaitāms vietējā klasiskā modernisma virsotnēm, izcilībām un, pēc Aijas Brasliņas domām, paša Strunkes daiļradē ir viens no skaistākajiem, tīrskanīgākajiem, lakoniskas ģeometrizācijas paraugiem.

Nedēļas beigās durvis vērs grandioza portretu izstāde Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā, kas piedāvā tikšanos ar spilgtāko portretu izlasi vesela gadsimta griezumā. To veido vairāk nekā tūkstotis eksponātu – glezniecība, grafika, tēlniecība, fotogrāfija, objekti, video darbi un instalācijas. Latvijas Radio programmā „Labrīt” un raidījumā „Kultūras rondo” iepazīstina ar desmit portretu izlasi, kas simboliski raksturo Latvijas mākslu cauri desmitgadēm.

„Pats audekls ir tuvs kvadrātam, un Strunke perfekti iekomponējis un izlīdzsvarojis modeļa galvu, kas ir ļoti attāli nosacīta no dienvidnieka itāļa Ivo Pannadži sejas vaibstiem. Neskatoties uz lielo nosacītību, modelis ir labi atpazīstams,” norāda Aija Brasliņa.

Niklāvs Strunke gleznojis savu draugu, itāļu „otrā viļņa” futūristu Ivo Pannadži – gleznotāju, scenogrāfu, arhitektu, dizaineri. Viņš tolaik saukts par „meccano-futurista” jeb itāļu konstruktīvistu un ir viens no itāļu „mehāniskās mākslas” manifesta līdzautoriem, jāteic, arī kreisi noskaņots.

"Strunkem viņš bija labs paziņa, viens no tuvākajiem Romas perioda  draugiem,  ar kuru satikās Romas avangardistu tikšanās vietās. Ir pat fotogrāfijas, kā kopā ar Pannadži ir klejots pa mūžīgo pilsētu. Strunke ir labi pazinis savu modeli,"turpina Brasliņa.

Izstādē aplūkojams gan šis modernisma darbs, gan Niklāva Stunkes pašportrets, kas gleznots modernisma fāzes noslēgumā 1929.gadā un saucas „Florencietis ziemā”, kur apzināti mākslinieks ir iejuties agrā renesanses stilā, bet kaut kas fonā tajos jumtu ritmos, trijstūros saglabājies no ģeometrizācijas.

"30.gados, kad Niklāvs Strunke  ir izcilāks citās jomās, it sevišķi grāmatu ilustrācijā, viņš turpina gleznot tradicionālākā, nedaudz primitivizējošā reālisma ievirzē, un tad līdzās ainavām ir daudz portretu," atzīst Brasliņa.

Arī vēlāk, atrodoties trimdā Zviedrijā, mākslinieks ir gleznojis daudzus Latvijas kultūras darbiniekus. Strunkem bija veikla roka arī kā karikatūristam, Latvijas laika periodikā ir redzams viņa veikums, piemēram, žurnālā „Piesaule”.