Latvija ir viena no divām Eiropas Savienības valstīm, kurā nav Eiropas Vēžu Institūtu Organizācijas (saīsināti – OECI) akreditēta vēža centra; otra ir Slovākija. Tas nozīmē, ka vēža pacientu ārstēšana pie mums nenotiek atbilstīgi starptautiskiem standartiem. Lai iekavēto padarītu, uz Rīgas Austrumu klīniskajā slimnīcā ietilpstošā Latvijas Onkoloģijas centra pamatiem pašlaik tiek veidota visu valsti aptveroša sistēma – Vēža centrs. Gatavošanās akreditācijai sevišķi koncentrētā veidā parādījusi, cik tālu no ideālās pašlaik ir situācija onkoloģisko pacientu aprūpē Latvijā.

Pirms pāris gadiem Jolantas Kalniņas mammai Edītei uz sejas atklāja bazaliomu – vienu no ādas vēža veidiem. To sekmīgi izārstēja, taču pērn slimība atgriezās: bazalioma parādījās uz auss, arī padusē. Meita māti pieteica pie ādas ārsta, kurš norīkoja uz starošanu Latvijas Onkoloģijas centrā. Kad pienāca noteiktais oktobra datums, izrādījās, ka aparāts nedarbojas.

Pagājušajā nedēļā Jolantas mamma zvanījusi meitai, lai pažēlotos, jo sāp, nevar gulēt, uzradies vēl viens veidojums. Latvijas Onkoloģijas centrā vēlreiz apliecināja – aparāts vēl arvien nedarbojas, taču mammu pierakstīja uz konsultāciju, kurā iepriecināja ar ziņu: tiklīdz aparāts būs salabots, Edīte terapiju saņemšot prioritāri, kā viena no pirmajām, bet kad tas būs, neesot zināms. Tad Jolantas mērs bija pilns – sociālās saziņas vietnē „Facebook” viņa ar sašutumu aprakstīja šo situāciju. Slimnīca reaģēja nekavējoties – Jolantas mamma tiks uz terapiju nākamnedēļ.

Veselības ministrijā saka – ja vienā iestādē aparāts nedarbojās, bijis jāmeklē citā. Ministrija arī sola šo gadījumu rūpīgi izmeklēt, taču tas ir tikai kārtējais notikums veselā virknē nebūšanu onkoloģisko pacientu aprūpē un šajā medicīnas nozarē kopumā. Veidojot nacionāla mēroga Vēža centru un gatavojoties tā starptautiskai akreditācijai, problēmas izgaismojušās vēl spilgtāk. Dažas no tām uzskaita Vēža centra akreditācijas komandas vadītāja profesore Sandra Lejniece.

Vēža centra akreditācijas procesā vietējos speciālistus konsultē starptautiski eksperti, kuru jautājumi par vēža pacientu aprūpi dažkārt parāda, kādas atšķirības pastāv starp vēlamo un esošo līmeni.

Vēža centra akreditācija nozīmē gan dokumentācijas, gan procesu sakārtošanu, skaidro profesore. Viens no šādiem uzlabojamiem procesiem ir tā saucamais pacienta ceļš – lai nevienam, kuram diagnosticēts vēzis, nebūtu jāpanāk terapija caur sašutuma pilniem ierakstiem soctīklos, bet lai pēc vienota standarta no diagnozes noteikšanas brīža ikviens slimnieks paliktu ārstniecības iestādes rūpju lokā. Lai saprastu, kā šādu ceļu veidot, kur patlaban ir stiprās, kur - vājās vietas, Latvijas Onkoloģijas centrā uzsākts krūts vēža pacienšu ceļa pilotprojekts. Kā vienu no lielākajām problēmām krūts vēža klīniskā ceļa darba grupas vadītāja Ilze Eņģele ieskicē visā nozarē akūto personāla trūkumu un zemo atalgojumu.

Par maz arī citu speciālistu, tāpēc esošie pārslogoti. Citi trūkumi – nav, piemēram, vienotas sistēmas, kas katram pacientam atgādinātu par kārtējo ārsta apmeklējumu, bet ārstiem – par terapijas posmiem. Kā stiprās puses Ilze Eņģele savukārt atzīmē ļoti veiksmīgo sadarbību dažādu speciālistu starpā un saudzību un rūpību, pacientes operējot.

Plānots, ka kopumā onkoloģijas jomas metodiskā vadība jāizstrādā līdz 26. gada augustam, bet Vēža centrs jāizveido un vadlīnijas onkoloģiskās aprūpes infrastruktūrai jāpieņem līdz 25. gada augustam. Šim nolūkam atvēlēts pusmiljons eiro no Eiropas atveseļošanas fonda, taču bez valsts finansējuma akreditācijas procesā izgaismotās onkoloģijas nozares problēmas nav atrisināmas. Veselības ministrijā saka, ka nevēloties, lai tas ir tikai kārtējais skaistais plāns, kas paliek uz papīra.

Tādi onkoloģijas pacienti kā Jolantas Kalniņas mamma Edīte gan nevar gaidīt, jo palīdzība bija vajadzīga jau pagājušajā gadā.

Šogad valsts budžetā onkoloģijas nozarei paredzēts papildus piešķirt ap 30 miljoniem eiro, taču vairakkārt izskanējis, ka agrāk pausto apņemšanos un izstrādāto plānu pildīšanai ar to nepietiek.