Sarkanajā grāmatā ierakstītā gludenā čūska ir samērā neliela, tās garums sasniedz ap 60 centimetru. Kā jau liecina tās nosaukums, no citām Latvijas čūskām viņa atšķiras ar pilnīgi gludām zvīņām, stāstīja zoologs, rāpuļu eksperts Andris Čeirāns. Visvairāk tās manītas Ķemeru nacionālajā parkā, taču kopumā Latvijā varētu būt ap 1000 sugas pārstāvju.

Šai sugai ir interesants barības iegūšanas veids, jo viņa darbojas, kā neliela žņaudzejčūska. Gludenā čūska savus objektus, parasti tās ir mazas ķirzakas, apvij ar vairākām cilpām un faktiski nosmacē, bet gludenajai čūskai nav nekāda radniecība ar žņaudzējčūskām, jo viņa ir tipisks zalkšu dzimtas pārstāvis. Virspusē gludenās čūskas krāsojums ir brūnganos vai pelēcīgos toņos. uz muguras ir redzamas divas līdz četras neskaidras joslas vai plankumu rindas un galvas daļā ir daži nelieli plankumi vai “U” veida zīmējums. Vēdera puse gludenajai čūskai ir pelēcīga vai sarkanīga.

Pirmās drošās atradnes par šo sugu ir sastopamas vēl baltvācu naturālistu darbos 19. gadsimta beigās. Interesanti noskaidrot, kā šī suga nonāca Latvijā, jo viņa patlaban sastopama samērā izolētu populāciju veidā. izolētas gludenās čūskas populācijas ir sastopamas arī Ālandu salās Baltijas jūrā un pastāv viedoklis, ka šajās salās gludeno čūsku varētu būt ieveduši cilvēki vikingu laikos, kad šiem dzīvniekiem varētu būt bijusi kādu rituālu vai svētu dzīvnieku nozīme.

Latvijā šī suga ir sastopama arī piekrastes joslā un iespējams arī gribētos Latvijas čūsku populāciju saistīt ar vikingu klātbūtni, bet veicot DNS analīzes noskaidrots, ka šīs Latvijas populācijas ir tuvas tām, kas atrodamas Lietuvā, Baltkrievijas dienvidu daļā un Ukrainā. Proti, Latvijā šī suga kādreiz ienākusi no dienvidaustrumiem, visticamāk, pa Daugavas ieleju nonākusi līdz sev piemērotiem biotopiem.