Dundagas pils - lielākā pils Ziemeļkurzemē

Dodamies un lielāko Ziemeļkurzemes pili - uz Dundagas pili, kur izstaigājam visu ēku un arī nokāpjam pils vecākajā daļā, kas saglabājusies no 13.- 14. gadsimta un kur 20. gadsimta sākumā bija baronu Ostensakenu bērnu mazgājamā telpa.

Dundagas pils ugunsgrēku piedzīvoja divas reizes - 1872. gadā, kad pāri palika tik apdeguši mūri, un 1905. gadā, kad nemiernieki no kaimiņu pagasta pa pils logiem iekšā samet degošus vīkšķus un milzu nams izdeg daļēji. Laika gaitā Dundagas pils ir piedzīvojusi neskaitāmas pārbūves un daudzus saimniekus, un arī gadiem ilgi tā ir vilinājusi tūristus kā viena no vecākajām un lielākajām Ziemeļkurzemes pilīm.

"Atradām lielu plusu ugunsgrēkam. Pēc katra ugunsgrēka, atjaunojot pili, palielinās istabu skaits. Sākumā pilī ir 50 istabas, tad 100, tagad pilī ir 150 telpas," stāsta Dundagas pils kultūras pasākumu organizatore Ruta Bērziņa. Kopā ar viņu dodamies ceļojumā pa šo ēku.

“Pils ir viena no senākām un vecākajām Ziemeļkurzemē, tās celtniecība ir datēta ar 13.gadsimta 50 gadiem. Pirmo reizi dokumentos Dundaga jeb kā toreiz teica Dunetage minēta 1245. gadā, kad Rīgas bīskaps Nikolajs dāvina savam domkapitulam šeit 200 akrus zemes. Rīgas doma kapituls būvē šeit ēku, kas drīzāk tajā laikā atgādināja cietoksni, bet tas kalpoja tikai kā lauksaimniecības produktu savākšanas vieta,” ar pils senāko vēsturi iepazīstina Ruta Bērziņa.

Par skaistu muižnieku mītni pils veidojās ap 1600. gadiem, kad precību ceļā to iegūst fon Maidelu dzimta un Dundagā saimnieko enerģiska saimniece Anna Sibilla fon Maidele (Ostensakena). Viņa veica lielas un grandiozas pārbūves pilī.

Annas Sibillas fon Maideles saimniekošanas laikā te tika izveidota galerija ar balkoniem, pili bija sava lūgšanu kapela un zvanu tornis. Tagad no šīm celtnēm nekas nav saglabājies. Tik izpētot pils mūrus, par vairākām pārbūvēm liecina 13 dažādu veidu ķieģeļi. No baronu laikiem pils pagalmā ir saglabājusies aka.

Laika gaitā Dundagas pils piederējusi septiņiem saimniekiem, sākot ar Rīgas domkapitulu, Kurzemes bīskapiju, tad Dānijas karalim Federikam, kas vēlāk atdāvināja to savam brālim hercogam Magnusam, tālāk fon Bīlovu dzimta, Maidelu dzimta un Ostensakenu dzimta. Katrai no tām bijis savs ģērbonis.