"Muižas laikā vienā pagraba daļā atradās virtuve Zengeru suņiem. Padomju laikos tur iekārtoja gaļas tirgotavu, no kuras uz pirmo stāvu veda šauras vītņveida kāpnes," raksta Kristīne Zaļuma izdevumā „Liepupes muiža."

Raidījumā kopā ar tagadējo muižas īpašnieci Egitu Lausku izstaigājam vienu no vislabāk saglabātajām baroka laika muižām Vidzemē. Ielūkojamies gan svinību zālēs, gan pagrabā, gan bēniņos un ieklausāmies arī stāstā, kā te laiku ir vadījis Garlībs Merķelis.

"Restorāns un viesnīca ir vienīgais veids, kā šo ēku uzturēt," atzīst Egita Lauska, stāstot par par Liepupes muižu, agrāk sauktu par Pernigeli.

Vēl ilgi laiku tā tika dēvēta par Meķes muižu kā atsauce uz bijušajiem īpašniekiem fon Mekiem. Senākās liecības par Liepupes muižas kungu māju ir 1674. gadā tapušais zīmējums, bet nams, kāds tas izskatās tagad, ir celts 1751. gadā un tā ir viena no vislabāk saglabātajām baroka laika muižām.

Tiesa, vēl pirms pāris desmit gadiem nams bija iekļauts 100 apdraudētākie Eiropas kultūras pieminekļu sarakstā, jo atradās uz sabrukšanas sliekšņa. 2004. gadā  šīs potenciālas drupas  savā īpašumā iegādājās Egita Lauska un pēc astoņu gadu restaurācijas darbiem Liepupes kungu nams durvis ver kā pieczvaigžņu  viesnīca un restorāns, bet tajā pašā laikā te apmeklētāji var iepazīt senās nama pērles.

„Pretī parādes durvīm, vestibilā ir durvis uz kungu mājas visgreznāko telpu – Lielo zāli jeb Balto  zāli. Telpa atjaunota tās sākotnējā struktūrā, atdodot zālei  seno trīs telpu plānojumu. Īpaši bagātīgi šeit redzami atjaunotie baroka laika griestu veidojumi. 20. Gadsimta 30. Gados Svētku zālē dzīvoja skolas audzēkņi. Tūlīt pēc kara zāle kalpoja ka graudu glabātava. Pilnībā  noplēšot  lieveni  no parka puses, graudus ar smagajām automašīnām vai zirgiem ieveda un nobēra zālē.  20. Gadsimta  50. gados ēkas pirmajā stāvā plānojumu radikāli  mainīja -  noārdīja starpsienas, izjaucot  telpu barokālo arhitektūru,” tā savā  grāmatā „ Liepupes muiža” raksta   Latvijas Nacionālās bibliotēkas Letonikas un Baltijas centra pētniece, Kristīne Zaļuma.

„Šī ir Lielā zāle. Ssaglabājušies ir griesti, kas vieni no pirmajiem Latvijā tādi grezni pretenciozi griezti kopš 1751.gada. Tie ir ģipša rotājumi, katrs no tiem ar rokām veidots,” par Svētku zāli stāsta Egita Lauska.

Padomju laikā daudz bojāts un gājis zudībā, bet bija 20.-30. gadu fotogrāfijas, pēc kurām varēja atjaunot ēkas griestus. Griestu dekori gan ir vienīgais, kas Liepupes muižā saglabājies no iepriekšējiem laikiem, citas interjera detaļas un mēbeles ir iegādātās mūsdienās antikvariātos, vadoties pēc tā laika modes tendencēm un mūsdienu saimnieku gaumes.

Stāstot par Liepupes muižu, Egita Lauska vairākas reizes min, ka padomju gados skarbi izturējušies gan pret ēku, gan muižas apkārtni. Viss bijis diezgan aizaudzis.

Tālāk dodamies uz Mazo svinību  zāli, kur Egita Lauska rāda savu lepnumu – atjaunoto podiņu krāsni ar zili baltām flīzēm.

Kristīne Zaļuma grāmatā „Liepupes muiža” raksta: „Arhitekts  Mārtiņš Ozoliņš , apsekojot muižu 1949. gadā, norādīja, ka  vienā telpā ir vērtīga holandiešu podiņu krāsns, kas senāk bija Pieminekļu valdes aizsardzībā. Drīzumā padomju saimniecības priekšsēdētāja Līna  Dāldere  speciālai brigādei kamīnu lika izvākt no kungu mājas. Turpat pagalmā visus podiņus sīki jo sīki sasita, bet lauskas ieraka parka teritorijā, kur vēlāk izveidoja  piebraucamo ceļu uz dārzniecību. Lauskas vēl ilgus gadus rudeņos lielā skaitā parādījās  uz zemes ceļiem, atsaucot atmiņā seno godību.”

Egita Lauska stāsta teju neticamu atgadījumu par sastapšanos ar kāda veca podnieka radiniekiem, no kuriem iegādājušies vecā meistara saglabātu krāsni, kuras meistars, iespējams, būvējis arī Liepupes muižas lauskās sasisto krāsni.

Kungu namā var arī paviesoties nelielā bibliotēkā, kurā rodamas grāmatas no tiem laikiem, kad te ir viesojies  Garlībs Merķelis, kurš 18. gs. 80.gadu beigās strādāja par mājskolotāju un draudzējas ar toreizējo muižas īpašnieku fon Meku dēlu  Frīdrihu. 

Vēl Liepupē no sendienām, no 18. gs vidus, ir saglabājušās pamatīgas koka durvis pie galvenās ieejas, rotātas ar krāšņām  eņģēm, un dekoratīvu atslēgas apkalumu, ka arī barokālas kāpnes, pa kurām var nokļūt otrajā stāvā un tālāk atjaunotajos bēniņos.