“Man nepatīk, ka mani komandē! Tagad esmu pats sev saimnieks.” - šī bija galvenā motivācija, kādēļ pirms aptuveni 15 gadiem Igors Trešutins no Viļakas novada apguva metālkalšanas arodu, pietam, to paveica pašmācības ceļā. Gadu gaitā ir attīstīta kalšanas prasme, lai varētu izstrādājumus arī pārdot.  Metālkalējs kopš šī gada darbnīcā uzņem arī ciemiņus.

Igors Trešutins dzīvo un strādā Viļakas novada Šķilbēnu pagasta Šķilbanu ciemā, par metālkalēju kļuva pašmācības ceļā. Strādājot iepriekš algotu darbu, vēlējies darīt ko savu, iegūstot arī lielāku brīvību, stāsta Igors.

Tagad pats esmu sev saimnieks, cik es izdarīšu, tik es saņemšu, varu plānot savu darba dienu. Ir tāda sajūta, ka neesmu atkarīgs, taču atkarīgs, protams, es esmu no klientiem, apstākļiem.

Tomēr sajūta, ka nav atkarīgs no citiem, ir ļoti svarīga. Ir pats sev priekšnieks un arī tas, kurš, kad vajag, norāj, piebilst Igors.  Jāteic, ir pats sev arī skolotājs gan uzsākot metālkalšanas procesu, gan arī tagad,  mācoties internetā no citiem.

“Simtprocentīgi tas ‘jūtubs’ mani iemācīja, tā pie kalējiem tirgos, kad staigāju, skatījos, ko tur kalēji pārdot, mēģināju kontaktēties, bet pretimnākšanas nebija nekādas. Pat nofotografēt neļāva, tā es padomāju, ka nav ko tur bāzties.”

Jāteic, darbnīca ir jauns projekts, līdz šim kalējs strādāja ārā, zem klajas debess, lai gan esot pie uguns ir silti, tomēr lietus laikā ir nepieciešama vieta, kur patverties, tāpēc, piesaistot vietējās pašvaldības finansējumu uzņēmējdarbības projektu konkursā, tika izveidota nojume. Metālkalšana ir Igora darbs, ar kuru tiek pelnīta iztika, un arī dzīvesveids. Šobrīd lielākais peļņas avots ir pasūtījumi vietējā tirgū, interese ir interneta veikalā arī no pircējiem ārzemēs.

“Bija tāds laiks, ja nebūtu interneta veikala, tad būtu grūti dzīvot,” stāsta Igors. Šobrīd gan vietējiem situācija ir uzlabojusies un pasūtījumu ir vairāk. “Bet salīdzinot ar cenām, kas Rīgā un kas šeit, tad liela atšķirība, nav tāda pirktspēja pie mums, kā tajā pusē. Uz Rīgu es vienu reizi aizbraucu, es necerēju pārdot, jo pie mums apskatās, uzprasa cenu un viss, bet Rīgā cilvēkiem ir kabatā 100 eiro, kurus var viņš iztērēt tādai lietai, par kuru nebija sapņojis, bet tikko ieraudzījis, tas ir pavisam citādāk. Pie mums jākrāj cilvēkiem, jāgatavojas, bet tur cilvēkam, ja patīk, viņš pērk.”saka Igors.

Metālkalējs Viļakas novadam veidojis arī vairākus nozīmīgus objektus, kā, piemēram, Viļakas pilsētā mīlestības koku un grāfienes tiltiņa margas, laternas pie Viļakas katoļu baznīcas un Rekovā romantisko soliņu ar lietussargu.