Līdz ar pagājušā gadsimta 50.gadu vidu, kad pamazām apsīka bruņotā pretošanās padomju okupācijai par dominējošām kļuva citas, bieži nevardarbīgas pretestības formas. Ļoti bieži tās apzīmē ar jēdzienu disidentisms. Par to, kāda darbība saprotama ar disidentismu, kā tā izpaudās toreizējā Latvijas PSR, cik plaša tā bija, stāsta vēsturnieks Latvijas Nacionālā arhīva vecālais eksperts Gints Zelmenis.

"Sākumā es gribētu mazliet vēl atgriezties pie paša termina disidents. Vēsturiski tas radies jau apmēram 18. gadsimtā, bet 20. gadsimtā viņu sāka izmantot kaut kur 60. gadu sākumā Rietumos, kad Rietumos saprata, ka Padomju Savienībā nebūt nav tāds monolīts, kā to iztēlo propaganda, ka te ir cilvēki, kuri nebūt nav sajūsmā par komunisma celtniecību un tā tālāk, tad viņi mēģināja apzīmēt šo parādību un izvēlējās jēdzienu disidents," skaidro Zelmenis.

"Bet paši šīs kustības dalībnieki un pētnieki šo jēdzienu mēdz izprast atšķirīgi, ne tikai kā citādi domājošie, piemēram, bijušie Maskavas disidenti sevi izvēlas vairāk sevi apzīmēt, kā demokrātiskās kustības dalībniekus," turpina Zelmenis.

Zelmenis norāda, ka attiecībā uz Latviju un vispār Baltijas republikām vairākos gadījumos būtu piemērotāk runāt par pretošanās kustību. 

"Tradicionāli it kā mēs esam pieraduši runāt, ka pretošanās kustība, tie bija pēckara laika partizāni, kas tieši tā arī ir. Bet partizānu bruņotā pretestība tā jau nav vienīgā pretošanos izpausme, var būt arī nebruņota pretestība. Pretestībai var būt dažādas formas, un tieši par tādām mēs varam runāt 60., 70. un 80. gados," atzīst Zelmenis.

Pētnieks norāda, ka šīs nebruņotās pretošanās kustības izpausmes bija dažādas: vieni cilvēki izplatīja dažādus uzsaukumus, tās varēja būt lapiņas, vai nu izlīmētas kaut kur, vai arī bija gadījumi, kad uzrakstīja kaut kādus uzsaukums vai lapiņas, un tad tos iznēsāja vai izsūtīja pa pastu.

Vēl viena cita izpausme bija, ka sarkanbaltsarkanos karogus dažnedažādās vietās un laikos uzvilka.