Raidījumu ciklā "Pret Goliātu" esam nonākuši līdz faktoram, kuru īpaši nekad neesam uzlūkojuši kā atmodas kustības sabiedroto. Tomēr bez tā, ko pazīstam vēsturē kā Gorbačova pārkārtošanās un atklātības politiku, atmoda un vispār visi procesi, kas noveda pie Padomju Savienības sabrukuma nepārprotami nebūtu iespējami.

To, ka Padomju Savienībā pārmaiņas ir nepieciešamās, valsts vadītāji apzinājās jau 80.gadu sākumā, tikai ērti bija dzīvot, kā līdz šim. Arī Gorbačovs pārmaiņas valstī nebija iecerējis tādas, kā tās izvērtās, sarunā par to, kā veidojās tā sauktā pārbūves politika Padomju Savienībā, kā tā ietekmēja situāciju Latvijā, Baltijā un kopumā bijušajā padomju telpā atzīst vēsturniece Daina Bleiere.

Runājot par Mihailu Gorbačovu un viņa līdzgaitniekiem, šī strāva padomju nomenklatūrā un padomju kompartijas vadībā neradās pēkšņi un tukšā vietā. Kādas bija tās reformistiskās, salīdzinoši liberalizējošās tendences padomju partijas vadībā un padomju nomenklatūrā, sākot ar 70. gadiem, ko ir pieņemts apzīmēt par Brežņeva stagnācijas periodu.

"Šī stagnācija izrietēja no iepriekšējā perioda, tā saucamā Hruščova atkušņa vai liberalizācijas perioda Hruščova laikā. Faktiski liela daļa no tiem cilvēkiem, kuri uzsāka kopā ar Gorbačovu šo "perestroiku", viņi bija tie, ko krieviski sauc šesdjesjatņiki, tātad 60. gadu paaudze, liberālie komunisti, kuri uzskatīja, ka ir iespējamas reformas, ir iespējams padarīt sociālismu ar cilvēciskāku seju,"  skaidro Daina Bleiere.

Bleiere norāda, ka Padomju Savienībā pēc 1968. gada, pēc Prāgas pavasara apspiešanas, protams, šie cilvēki tika atbīdīti no varas, bet viņi gluži nezaudēja ietekmi, viņi darbojās žurnālistikā, partijas nomenklatūrā, zinātnē. Piemēram, tādi cilvēki kā vēlākais Gorbačova līdzgaitnieks un partijas Centrālās komitejas sekretārs Aleksandrs Jakovļevs vai "perestroikas" laikā pazīstamais žurnālists Mihails Bovins un daudzi citi. 

"Jāatceras, ka 70. gadu sākums ir arī laiks, kad Padomju Savienībā vēl ir relatīvs ekonomisks uzplaukums. Sākās intensīvi naftas pārdošana uz Rietumiem, līdz ar to Padomju Savienība, padomju režīms iegūst tādu atelpas brīdī, jo vienkārši bija par ko nodrošināt cilvēkiem daudzmaz pieklājīgu dzīves līmeni. Tas uzlabojas, salīdzinot ar 50. un 60. gadiem," turpina Bleiere. "Līdz pat 70. gadu beigām faktiski ir tas īstais stagnācijas periods.

Taču jau 70. gadu beigās cilvēki, kas bija pietiekami kompetenti ekonomikā vai kurus uztrauca vispārējs Padomju Savienības stāvoklis, sabiedrībā notiekošie procesi, viņi juta, ka Padomju Savienība vairs "īsti nevelk", nevelk ekonomika, ka ir ideoloģiska krīze sabiedrībā, ka cilvēki vairs netic un ar tiem lozungiem, ar ko viņus baro, viņus vairs nav iespējams pārliecināt. Cilvēki jau mehāniski vienkārši atkārto lozungus, bet tiem netic pat nomenklatūra bieži vien."

Bija skaidrs, ka kaut kas ir jādara.

"Atmiņās pat bieži vien tiek teikts, ka arī pat Brežņevs apzinājās, ka kaut kas īsti nav kārtībā, bet viņš bija jau slims un viņš principā bija ieinteresēts, lai īpaši krasas pārmaiņas nenotiktu, lai viss ir pa vecam un lai viss ir mierīgi un klusi,"  stāsta Bleiere.

To, kaa pārmijas ir nepieciešamas, apzinājās arī Brežņeva īslaicīgie pēcteči Andropovs un Čerņenko. Taču neviens ne otrs, ne veselības stāvokļa dēļ, ne arī savu politisko uzskatu dēļ nebija gatavs kaut kādām radikālām pārmaiņām. Andropovs it kā kaut ko mēģināja, bet viņš mēģināja, pievelkot skrūves, pastiprinot disciplīnu. 

"80. gadu vidū šī ekonomiskā un ideoloģiskā krīze Padomju Savienībā sasniedza tādu pakāpi, ka to nebija iespējams vairs noslēpt. Tā bija acīm redzama, bija ļoti daudz problēmu: ekoloģiskas problēmas, sabiedriskas problēmas, ideoloģiskas problēmas. Padomju Savienība intensīvi atpalika no Rietumiem informācijas tehnoloģiju jomā, un bija skaidrs, ka militārajā sacensībā dēļ atpalicības informācijas tehnoloģiju jomā Padomju Savienība sāka strauji zaudēt Amerikas Savienotajām Valstīm," atzīst Bleiere.

"Plus vēl sākās diezgan intensīvas arī naftas cenu svārstības. Tie, kas dzīvojuši tajā laikā, ļoti labi atceras arī, ka preču deficīts kļuva arvien lielāks un rindas arvien garākas. Cilvēkiem arvien vairāk bija brīvas naudas, kuru nebija kur likt. Bija skaidrs, ka kaut kas ir jādara."

Taču arī Gorbačovs, kad 1985. gadā nonāca pie varas, viņš nepieciešamību veikt kaut kādas pārmaiņas drīzāk izprata tāpat, kā to izprata, piemēram, Andropovs un daudzi visai konservatīvi politiskie darbinieki, kuri uzskatīja, ka vajag vairāk disciplīnas, modernizēt ekonomiku, importēt tehniku no ārzemēm. Tas bija tas, ko toreiz apzīmēja ar terminu paātrinājums. 

"Bet problēma bija tā, ka pastāvošās sistēmas ietvaros šo paātrinājumu nekādi neizdevās panākt, un faktiski pirmie divi vai pusotrs Gorbačova valdīšanas gads ir tāds arī tāds stagnācijas pagarinājums tādā nozīmē, ka lozungi bija, kā vajag, paātrināt, bet nekas īpašs nepaātrinājās," bilst Bleiere.

"Jo viss aparāts, ekonomiskā sistēma, nomenklatūra, tie visi noteikumi, pēc kuriem cilvēki bija pieraduši darboties, viņi bija pret modernizāciju, pret kaut kādām jaunām metodēm."

Nomenklatūras pretestība patiesībā bija ļoti spēcīga.

Gorbačova skatījumā Latvija, Igaunija un Lietuva bija sava veida perestroikas laboratorija, jo šeit viņa centieni tika uztverti pozitīvāk, un šeit arī bija pietiekama intelektuālā bāze, tehniskā bāze, lai šķistu, ka šeit varētu patiešām reformas būt sekmīgas.

"Taču nomenklatūras pretestība Padomju Savienībā piespieda Gorbačovu uzsākt to, ko sauc par atklātības politiku - pieļaut kritiku, brīvāku presi. Bet tas savukārt parāva vaļā slūžas, kuras vairs nevarēja tik viegli aizvērt. Tas bija apmēram kā izlaist džinu no pudeles, un tad izrādījās, ka arī trīslitru burkā viņi vairs nevar iedabūt atpakaļ," uzskata Bleiere.

1987. - 1988. gads, jau 1986. gada otrā puse ir periods, kad notiek diezgan būtiskas svārstības, un Maskavā diezgan aktīvi notiek atklātības procesi.

"Pie mums varētu teikt, ka vēl bija samērā klusi un mierīgi līdz 1887. gada jūnijam, kad mēs zinām, ka 14. jūnijā notika grupas "Helsinki 86" organizētā akcija pie Brīvības pieminekļa un kas atkal šeit parāva vaļā tās slūžas. Pēc tam bija 23. augusta nemieri pie Brīvības pieminekļa un viss pārējais. Pamazām šie procesi sākās," atzīst Bleiere.

Taču Baltijā šie procesi jau no paša sākuma ieguva citu raksturu, nekā Maskava bija cerējusi.

"Gorbačovs no sirds uzskatīja, ka sociālismam ir perspektīva, ka sociālismu vajag uzlabot, ka nevajag viņu demontēt. Un zināma naivitāte varbūt bija tajā, ka uzskatīja, ka Padomju Savienība, protams, ka kaut kāds zināms kopums, ka pastāv kaut kas tāds kā padomju tauta, kurai ir kopīgas intereses," bilst Bleiere. 

Bet procesi Baltijā, pēc tam Kaukāzā, Ukrainā un Vidusāzijā parādīja, ka Padomju Savienība patiesībā nav nemaz tik vienota un katram ir savas reģionālās vai nacionālās intereses, un ka šie procesi iegūst jau pamazām tādu nekontrolējamu raksturu. Ar to Padomju Savienības vadība nebija rēķinājusies, lai arī sākotnēji, līdz kādām 1989. gadam Maskavai noteikti bija tāds iespaids, ka viņi kontrolē procesus.

"Kas mani zināmā mērā pārsteidz, lasot dažādu PSRS bijušo vadošo darbinieku atmiņās par 80. gadu beigām, 90. gadu sākumu, Baltijai šajās atmiņās parasti ir ļoti maza loma. Lielākoties tikai kaut kādu krīžu kontekstā, piemēram, sakarā ar akciju Viļņā 1991. gada 13. janvārī, ar cilvēku bojāeju un televīzijas centra ieņemšanu.

Ir tāds iespaids, ka tādi cilvēki arī kā pats Gorbačovs, Rižkovs un daudzi citi, kas bija pašā augšā, ka viņi vairāk nodarbojas ar krīžu, dzēšanu visu laiku. Kamēr bija viss daudzmaz mierīgi, viņi īsti varbūt arī nekoncentrējas uz Baltiju, un daudzi no viņiem, manuprāt, īsti arī neizprata Baltijas problēmas, kas šeit vispār notiek un par ko tad īsti šeit cīnās," vērtē Bleiere.