Intonatīvās opozīcijas jēdziens ir izskanējis politoloģes Vitas Matīsas tekstos, kas pieskaras inteliģences lomai varas un sabiedrības attiecību saspēlē padomju totalitārismam pakļautajā Latvijā. Latviešu kultūras un citu humanitāro sfēru darbinieki tolaik neizbēgami nonāca pie izvēles – atklāti nostāties pret totalitāro okupācijas varu vai mēģināt spēlēt pēc varas noteikumiem, paužot savu un savas tautas nostāju netieši – metaforās, mājienos, asociācijas raisošos pieminējumos. Lielais vairums izvēlējās otro ceļu. Protams, bija tādi, kuru darbība bija saucama par kalpošanu totalitārajai varai, pie tam robežas starp visiem trim modeļiem pēc staļinisma periodā bija visai izplūdušas. Par intonatīvās opozīcijas izpratni un izpausmēm saruna ar literatūrvēsturnieci Latvijas Universitātes Literatūras, Folkloras un mākslas institūta vadošo pētnieci Evu Eglāju-Kristsoni.

"Es domāju, ka ir svarīgi saprast, cik katrs iekšēji biju gatavs uzdrošināties. Bija daļa, kam vienkārši bija lielāka saistība arī ar šīm varas struktūrām, un viņi ļoti labi saprata, ko varētu nozīmēt tāds spēcīgs izaicinājums, ja viņi pēkšņi tādam gatavotos," analizē Eva Eglāja-Kristsone. "Līdz ar to daļa bija, kas bija gatavi un gana viltīgi šajā visā. Savukārt daļa, tie, ko mēs dēvētu par disidentiem, viņi bija droši vien daudz gatavāki būt izaicinošāki. Šeit arī ir tā atšķirība un ir jāvelk robeža starp disidentiem un tiem, kas izmanto šo intonatīvo opozīciju, tajā pašā laikā esot tomēr sazobē arī ar esošo režīmu."

Disidenti lielākoties nostājās ļoti konkrētā opozīcijā esošajam režīmam. No režīma viedokļa labākajā gadījumā pieprasot būtiskas sistēmas izmaiņas. Bet, ja runājam par šo intonatīvo opozīciju, tad, ciktāl runa arī lielākoties ir par mākslu, par teātri, par kino, par literatūru, protams, tad šeit ir daudz vairāk nianšu. Režīmam ir jābūt ļoti izglītotam, lai noķertu visas nianses un arī attiecīgi uz visām niansēm reaģētu. 

Gan disidentisms, gan vēl jo vairāk šī intonatīvā opozīcija kļuva iespējama pēc Staļina laikmetā, kad režīma represivitāte bija krietni mazāka un konkrēti cilvēki riskēja tomēr daudz mazāk.

Runājot par pirmajiem gadījumiem, kurus var minēt kā intonatīvo opozīciju padomju režīmam droši vien viens pieturas punkts ir nacionālkomunisti, kas savā veidā iedrošināja uz to, ka ir iespējams būt tādā kā opozīcijā, ir iespējams domāt par uzlabojumiem, un es domāju, ka tas bija tāds viens iedvesmas punkts, uzskata Eva Eglāja-Kristsone.

"Tālāk droši vien ir sešdesmitie gadi, viss, kas ar tiem saistīts, gan kultūrā, gan populārajā kultūrā. Tas nākamais droši vien ir 1968. gads, kaut gan arī jau 60. gadu vidus noteikti ir ļoti iezīmīgs. Es domāju, ka 60. gadu vidū notiek tāds pavērsiens, kad sāk ļoti labi saprast, ka kultūra ir ļoti jaudīgs instruments. Jo tā ir dažādāka un nekalpo tikai, piemēram, socreālisma prasībām, jo tā ir izdevīgāka, tā ir ļoti labs plakāts, ar ko iziet arī ārpus Padomju Savienības. Tajā pašā laikā arī ir jādomā par to, kā šo kultūru tomēr saturēt rāmī un neļaut izplūst un neveicināt šo disidentismu kultūrā. Tā kā es domāju apmēram, ka 50. gadu beigas un tad tie sešdesmitie gadi ir tāds ļoti būtisks laiks," atzīst Eva Eglāja-Kristsone.