Turpinot vēstījumu par pretestību padomju režīmam dažādās tās izpausmēs un veidos, esam nonākuši līdz tēmai par latviešu trimdas loma šai procesā. Stāsta Latvijas Universitātes profesors un Latvijas Nacionālās bibliotēkas vadošais pētnieks Viesturs Zanders.

Sarunai ir mazliet specifiska ievirze, jo tā nav tik daudz par latviešu trimdas starptautiskajām aktivitātēm, par lobēšanu, jo par šiem tematiem ir gana daudz runāts Latvijas  Radio raidījumos pēdējā gada laikā ciklā "Nepārtrauktība", kas top sadarbībā ar Latvijas Republikas Ārlietu ministrija. Arī agrāk skarti šie temati. 

Tā kā Viestura Zandera specialitāte ir saistīta ar grāmatniecību, literatūru, ar drukāto vārdu, tad šoreiz pamatā tas ir mūsu intereses objekts. 

"Lai mēģinātu atbildēt uz jautājumu, kā latviešu trimdas sabiedrība cīnījās pret Goliātu un kopā ar tautu dzimtenē spēja padarīt to rīcībnespējīgu uz pietiekami ilgu laiku, lai Latvija atgūtu neatkarību, manuprāt, ir jānosprauž daži tādi pieturas punkti. Varbūt pat jāatgādina ābeces patiesības," norāda Viesturs Zanders.

"Manuprāt, nav iespējams un arī vajadzīgs skatīt trimdā notikušo tā vienkāršoti kā tādu attālinātu cīņa pret padomju okupācijas režīmu daudzu gadu desmitu garumā, kā kaut ko viengabalainu, kā tādu veiksmīgu aktivitāšu virknējumu, kas novedis pie ilgotā nepieciešamā galamērķa - Latvijas neatkarības atjaunošanas. Jo trimda ir pietiekami ilgs posms un pati trimda nav monolīta, viengabalaina."

Zanders norāda, ka trimdas sabiedrība pēc Otrā pasaules kara ne tikai atguva Latvijas parlamentārās republikas laika viedokļu daudzveidību, bet ar jaunu spēku atsākās arī savstarpējā apkarošanās un neiecietība. Mītnes zemju demokrātijas tradīcijas šeit maz ko iespaidoja. 

"Latviešiem trimdā bija daudzu gadu garumā plašs grāmatu un periodisko izdevumu spektrs un es domāju, arī Latvijā cilvēki, kas pēta, kas interesējas par trimdas problemātiku, pazīst vadošos, gan Helmāra Rudzīša izdoto laikrakstu "Laiks", kas sāka iznākt jau vairāk nekā pirms 70 gadiem Ņujorkā, gan "Latviju" Vācijā un "Londonas Avīzi", kas vēlāk apvienojoties kļuva par "Brīvo Latviju". Kā piemērs viedokļu daudzveidībai ir Zviedrija, kur Stokholmā iznāca divi laikraksti, kas pārstāvēja dažādus grupējumus, - "Latvju ziņas" un " Latvju Vārds"," atgādina Zanders.

Izdevumi bija tāda kā platforma domu apmaiņai un diskusijai. Bet Zanders arī norāda, ka tie, kas "krita ārā no unisona, kas atšķīrās ar savu skatījumu", par to dabūja arī ciest. Kā piemēru viņš min vēsturnieka Ulža Ģērmaņa apceri par sarkano strēlnieku pulkvedi Jukumu Vācieti, kas izraisīja asu pretestību gan no pulkveža Aleksandra Plensnera puses, gan citiem autoriem mītnes zemēs. Šī apcere nāca klajā 1956. gadā, kad bija labi zināmie notikumi Budapeštā, ungāru brīvības centieni un to varmācīgā apspiešanā, un tas vienai daļai no šīs trimdinieku saimes likās gluži nepiedodami un apšaubāmi.

Šis piemērs rāda, ka trimda pieņēma to uzvedības modeli, kāds bija raksturīgs padomju sistēmai: pirmām kārtām par tiem, kuri mums nepatīk, mēs vienkārši klusējam, mēs neko nesakām.

"Savukārt vēsturnieka Ulža Ģērmaņa skatījums bija cits, un viņš bija vienīgais. Galu galā viņš jau pārstāvēja citu paaudzi, jaunāku vēsturnieku paaudzi, un viņš uzskatīja, ka šajā neklātienes diskusijā vai pat cīņā ir jāuzbrūk pirmajam, nevis tikai jāreaģē uz kaut ko," atzīst Zanders.

Viens būtisks aspekts, ka aukstā kara apstākļos cīņā pret padomju režīmu neizbēgami nozīmē saskari ar šo režīmu, pie tam ne jau saskari pastāvīgā konfrontācijā. Latvijas sabiedrība, dzimtenē palikusī lielākā tautas daļa trimdai kaut kā bija sasniedzama, lielākoties ejot cauri šiem padomju filtriem un sietiem un kaut kā mēģinot dibināt sakarus.  Tā ir ļoti daudzšķautņaina un arī slidena tēma, jo padomju drošības struktūras mēģināja visos iespējamos veidos manipulēt ar trimdas sabiedrību, kura centās iedibināt kādus kontaktus ar šejieni. 

Zanders norāda, ka ilgākā laika gaitā padomju propaganda dažādās tās izpausmēs un paņēmieniem, kas tika pielietoti, lai iespaidotu trimdu, lai uzrunātu, lai šķeltu to, lai padziļinātu tās plaisas, kas jau bija trimdas sabiedrībā, daudzos gadījumos darbojas pietiekami prasmīgi.

"Vai tas bija sākot no 40. gadiem, kad kā tādas padomju propagandas lakstīgalas lidoja uz rietumiem uz zīdpapīra iespiestas brošūras ar nosaukumu "Dzimtene sauc". Vai 50. gadu otrajā pusē tā saucamo Hruščova atkušņa laikā, kad metodes kļuva vēl izsmalcinātāks un rafinētākas un bija mēģinājumi panākt sabiedrībā un arī Latvijā pazīstamu atzītu arī kultūras darbinieku autoritāšu atgriešanos uz dzīvi Latvijā. Izdevās panākt tikai diriģenta Leona Reitera un režisora Jāņa Zariņa atgriešanos, bet neizdevās specoperācija, kuras atslēgas vārds bija Jānis Jaunsudrabiņš," stāsta Zanders. "Par laimi sirmajam rakstniekam bija gan dzīves gudrība, un gan jau arī vēl citi padomdevēji, gan arī trimdas prese aktualizējās, tiklīdz parādījās ziņas par iespēju viņu savaņģot un atvilināt uz Latviju."