Turpināt aplūkot tās pretestības un opozīcijas formas, kas bija pret padomju varu tās pastāvēšanas laikā. Saruna par vienu no neviennozīmīgākajām un diskutablākajām tēmām šajā spektrā. Saruna ar vēsturnieci Dainu Bleieri.

Runājot par nacionālkomunistiem, jau pats nosaukums vedina uz zināmām pārdomām, jo komunisms bija ideoloģija, kas bija pamatā padomju valsts pastāvēšanai, un šī ideoloģija bija tā, kas iznīcināja Latvijas neatkarību de facto 1940.gadā. Cilvēki, kurus dēvējam par nacionālkomunistiem, bija ne tikai padomju nomenklatūras sastāvdaļa, bet lielākoties arī cilvēki, kuri aktīvi bija piedalījušies Latvijas valstiskuma demontāžas procesā. Tad kādā brīdī šie ļaudis nonāca padomju sistēmai daļējā opozīcijā, tika atcelti no vadošiem amatiem, dažos gadījumos arī aizsūtīti strādāt ārpus Latvijas.

"Viņu mērķis nebija graut padomju varu, viņu mērķis bija nostiprināt padomju varu. Tieši tajā laikā ļoti stipri parādījās tā ideoloģija, kuru atbalstīja arī daudzi inteliģencē, par to, ka vajag iekļauties padomju sistēmā, vajag stāties partijā, vajag stāties komjaunatnē, lai iekļūtu vadošajās pozīcijās un lai kaut kādā veidā vadītu republikas dzīvi pozitīvākā un vēlamākā virzienā," skaidro Daina Bleiere.

"Viņiem visiem bija kopīgs lielā mērā tas, ka tie bija 50. gadu vidū relatīvi jauni kompartijas nomenklatūras pārstāvji, kuriem bija apmēram 40 līdz 50 gadu. Viņi bija bijuši saistīti ar komunistisko pagrīdi līdz 1940. gadam. Daži gan var būt, piemēram, kā Vilis Krūmiņš, vēlākais kompartijas centrālkomitejas otrais sekretārs, acīmredzot ne pārāk aktīvi. Viņam karjeras lēciens un aktīva darbība kompartijā sākās tikai 1940. gadā. To pašu var teikt arī par Pāvilu Pizānu, "Cīņas" redaktoru," norāda Bleiere. "Bet, piemēram,  Eduards Berklavs un Kārlis Ozoliņš bija pagrīdnieki ar stāžu, sēdējuši cietumā un pārliecināti komunisti-radikāļi, kuri uzskatīja, ka Padomju Savienībā patiešām ir darbaļaudīm garantēta vienlīdzība, brīvība un viņu tiesības, ka Padomju Savienība ir sava veida ideāls. Kkatrā ziņā 1040. gadā viņi nekādi neiebilda pret Latvijas inkorporāciju Padomju Savienībā."

Tapat lielākā daļa no viņiem bija piedalījušies Otrajā pasaules karā padomju pusē un viena daļa, tas, ko varētu saukt par nacionālkomunistu kodolu, arī tūlīt pēc kara aktīvi bija darbojušies Latvijas komjaunatnes vadībā.

"Pats Berklavs bija pirmais sekretārs, sekretāri bija Pauls Dzērve, Indriķis Pinksis un Vilis Krūmiņš. Tas bija tāds cilvēku loks, kuru karjeru 50. gados lielā mērā noteica tieši tas apstāklis, ka viņi bija bijuši pagrīdnieki, ka viņi bija cīnījušies karā, viņiem bija gandrīz ideālas biogrāfijas, lai attīstītos viņu karjeras un viņu karjeras pēc kara patiešām ļoti strauji gāja uz augšu," turpina Bleiere.

50. gadu vidū viņa jau bija iekarojuši nopietnas pozīcijas Latvijas PSR vadībā. Berklavs bija gan pārmaiņus Rīgas pilsētas pirmais sekretārs, kā arī Ministru padomes priekšsēdētāja vietnieks. Vilis Krūmiņš bija Centrālās komitejas sekretārs, Indriķa Pinksis nonāca arodbiedrību vadībā, Pāvels Pizāns rediģēja kompartijas avīzi "Cīņa", pašu galveno avīze Latvijā.

"Lielākā daļa no viņiem 1958.-1959. gadā kļuva par Centrālās komitejas biroja locekļiem un Centrālās komitejas birojs tas faktiski bija de facto Latvijas valdība. Tas bija augstākais orgāns, kas Latvijā pieņēma visa veida lēmumus, kas attiecas gan uz Augstāko Padomi, gan uz Ministru Padomi, gan uz partijas institūcijām," norāda Bleiere.

"Bet viņiem pamazām jau kara laikā un it sevišķi pēc kara Staļina laikā veidojās tāda neapmierinātība ar to, kas notiek reāli. Izrādījās, ka dzīve staļiniskajā Padomju Savienībā ir ļoti tālu no tām ilūzijām, kas viņiem pastāvēja."

Daudziem uzskati par dzīvi Padomju Savienībā balstījās uz to propagandu, kuru viņi saņēma no Padomju Savienības. Un visticamāk tie biedri, kas zināja, kāda ir dzīve Padomju Savienībā, viņiem daudzi arī stāstīja par to, kā tur viss reāli notiek.

"Šīs ilūzijas Staļina laikā pamazām sāka irt arī tāpēc, ka viņi saprata, ka patiesībā no viņiem ļoti maz kas ir atkarīgs. Padomju Savienība stingri impēriska, stingri centralizēta sistēma, kur viss tiek noteikts no augšas. Un viņu priekšstati par to, kas būtu labs Latvijā un latviešiem, ka šie priekšstati absolūti nesaskan ar to, ko Maskava no viņiem gribēja. Tā bija sociālistiskā industrializācija, masveida migrācija, cilvēku ieplūšanu ārpuses, latviešu valodas izspiešanu kā no politiskās dzīves sfēras, tā arī pat no ikdienas dzīves sfēras. Latviešu kultūras noniecināšana un reāli pazeminās dzīves līmenis, salīdzinot ar pirmskara Latviju," atzīst Bleiere.

"Tā Ulmaņa Latvija, pret kuru viņi tā bija cīnījušies, 50. gados jau daudziem, acīmredzot, sāk izskatīties tāda kā sava veida laimes zeme daudzējādā ziņā, gan kā izglītības sistēma darbojās, gan kā vispār bija tīrība uz ielām, kārtībua un apgādātība ar precēm.

Jā, strādniekiem bija grūti, bet, salīdzinot ar to, kā strādniekiem bija 40.-50 gados, tad Ulmaņlaiki arī tik skumīgi vairs nemaz neizskatījās.  Daudzi no viņiem izjuta sava veida vainas apziņu par to, ko viņi bija solījuši 1940. gadā, un par to, kas reāli ir iznācis."

Pārdomās raisīja arī Ungārijā 1956. gadā notikusī sacelšanās un tās apspiešana.

'Tas noteikti daudziem lika aizdomāties, ja kaut kas tamlīdzīgs notiek šeit, kas ar mums būs. Patiesībā mēs savus solījumus neesam izpildījuši, un nekas labs mūs nesagaida. Mums tomēr jācenšas kaut kādā veidā samierināt sociālismu padomju varu un to, tauta no mums grib. Samierināt sabiedrību ar padomju varu," vērtē Bleiere. "Es nerunātu par nacionālkomunistiem kā par vienotu grupu, neskatoties uz to, ka šāds viedoklis arī ir diezgan populārs. Katrs faktiski darbojās kaut kur savā jomā, bet centās padarīt dzīvi labāku tajos apstākļos, kuri izveidojās 50. gadu vidū un kur pastāvēja jau nedaudz lielāka rīcības brīvība."

Pēc notikumiem Ungārijā zuda cerības, kas līdz tam vēl pastāvēja, ka Latvija varētu atgūt nacionālo neatkarību. Bija skaidrs, ka daudzmaz pārskatāmā nākotnē tas nenotiks.

50. gadu vidū šis mērķis atjaunot valstisko neatkarību attālinās, lai gan nekur nepazūd. Tagad tiek formulēts ne tik daudz, ka bruņotas cīņas formā, cik legālistiskā veidā, apelējot pie Padomju Savienības konstitūcijas, kurai ir noteiktas tiesības republikām izstāties no Padomju Savienības, apelējot pie Apvienoto Nāciju Organizācijas hartas," analizē Bleiere.

Priekšplānā izvirzās jautājums par to, kā vispār saglabāt latviešus kā nāciju. Par kultūras tiesībām, par valodas tiesībām, par izdzīvošanu padomju sistēmā, ideja par to, ka jādarbojas sistēmas ietvaros, ka ar sistēmu jāsadarbojas latviešu nācijas interesēs, kļūst arvien populārāka.

Kāpēc tieši latvieši nonāca zem trieciena, ja līdzīgas kustības norsinājās arī Igaunijā un Lietuvā. Bleiere vērtē, ka  tas bija saistīts ar iekšēju konfliktu Latvijas kompartijas vadībā.

"Tas, ka Arvīds Pelše un viņa domubiedri bija neapmierināti ar Berklava un citu, īpaši Kalpiņš [Voldemārs] viņam ļoti nepatika, kultūras ministrs. Viņi šo nacionālisma un separātisma bubuli pasniedza Maskavai, ka šeit tas reāli it kā notiek. Lai gan tādi paši pasākumi - veicināt nacionālo kadru nokļūšanu dažādās kompartijas un citās vadības pozīcijās, aizsargāt valodas tiesības un tamlīdzīgi, šāda pat politika notika faktiski arī Igaunijā un Lietuvā, atzīst Bleiere.