Līdz šim cikla Pret Goliātu raidījumos vairāk esam pievērsušies konkrētam protesta vai opozicionāras nostājas formām attieksmē pret padomju režīmu, kuras šis režīms fiksēja un pret tām tā vai citādi vērsās. Šodien pievēršamies tam pretpadomju noskaņojumam, kas pastāvēja plašākā sabiedrībā un izpaudās pastāvīgi ikdienā un kuram pretlīdzekļus režīms tā arī nespēja atrast, kas lielā mērā arī izrādījās tam liktenīgs.

Vēsturnieks, Latvijas Universitātes Vēstures un filozofijas fakultātes docents Mārtiņš Mintaurs savā pagaidām vēl ne publicētajā rakstā "Pretpadomju darbības izpausmju sociālais konteksts okupētajā Latvijā 60.-80. gados" to nodēvē par pelēko zonu. Par to arī saruna ar Mārtiņu Mintauru.

Sarunas temats ir noskaņojums sabiedrībā un arī tās izpausmes, kas paliek ārpus konkrētajām definējamajam darbības un pozicionēšanās formām, par kurām jau runāts cikla iepriekšējos raidījumos, tomēr bija absolūti nepieciešamas, lai galu galā tad, kad bija attiecīgie apstākļi, varētu sākties kustība uz sabiedrības politisku pārveidi un, otrkārt, uz valstiskuma atjaunošanu.

"Tā ir šī pelēkā zona, ar kuru, šķiet, arī padomju režīms nebija līdz galam rēķinājies, vismaz man ir radies tāds iespaids. Pretējā gadījumā patiešām šis lavīnveida efekts, kas iestājās jau 1989.- 90. gadā, kad ir skaidrs, ka sabiedrības šis klusējošais vairākums ir beidzis klusēt un sāk izpaust savu attieksmi pret režīmu, kurš faktiski jau iet prom vai ir tuvu savam galīgajam norietam.

Šis klusējošais vairākums bija tas, par kuru esamību, es domāju, ka padomju drošības dienests un arī komunistiskās partijas vadība zināja, bet ar kuru bija pieraduši rēķināties kā ar tādu pasīvu masu. Un iespējams, ka kļūda, kas notika un kas nebija paredzēta iepriekš, bija saistīta ar to, kurā brīdī šī masa beigas kļūt pasīva. Pretējā gadījumā mēs nebūtu piedzīvojuši arī 1991. gada barikādes Rīgā ar šādu sabiedrības iesaistīšanos," analizē Mārtiņš Mintaurs.

Pētnieks norāda, ka šī tā saucamā pelēkā zona ir pietiekami interesanta tēma, kas arī nav īpaši pētīta dažādu objektīvu iemeslu dēļ.

"Pirmkārt, nekādi socioloģiskie dati par padomju sabiedrības noskaņojumu līdz pat pašām Gorbačova pārbūves beigām nebija iespējami. Līdz ar to varam formāli teikt, ka šāda veida informācijas mums nav, bet tas nenozīmē, ka šāds noskaņojums nebija un kas netiks fiksēts," skaidro Mintaurs.

Mintaurs norāda, ka paaudze, kas tajā laikā bija pilngadīga un savas dzīves aktīvākajā posmā, tie, protams, atceras gan to noskaņojumu, gan tālaika situāciju. 

"Bet ar laiku, kā mēs zinām, visas atmiņas mēdz mainīties. Līdz ar to, no vienas puses, mēs varam ņemt laikabiedru atmiņas kā avotu, lai saprastu, kāds ir bijis tā laika noskaņojums. Ja ir tāda iespēja, varam izmantot dienasgrāmatas pierakstus, kas būs autentiskāki, fiksēs tālaika sajūtas un situāciju, kā cilvēks to ir uztvēris," skaidro Mintaurs.

"Bet šī pelēkā zona ir, es to sauktu arī par kritisko masu, kas galu galā izlēma šī padomju režīmā likteni tajā nozīmē, kā paātrināja režīma sabrukumu. Mēs varam runāt tikai par Latvijas situāciju un Baltijas valstu situāciju, kas, protams, ir specifiska arī Padomju Savienības kontekstā, bet līdzīgs mehānisms, manuprāt, darbojas arī attiecībā uz Padomju Savienību kopumā."

Mintaurs norāda, ka arī krievu pētnieki raksta, ka padomju režīms samērā veiksmīgi 1983. gadu bija likvidējis visas šīs organizētās pretestības izpausmes padomju varai, vai tā bija disidentu kustību, vai tās bija kādas atsevišķas grupas, kas mēģināja veikt kaut kādus no padomju viedokļa teroraktus vai ko tamlīdzīgu. Šī pretošanās kustības daļa bija padomju drošības dienestam pietiekami labi pazīstama un droši vien arī kontrolējama vide. 

"Bet tas lielais, nezināmais vai tumšais zirdziņš, kas galarezultātā nospēlēja savu lomu, bija tieši klusējošais vairākums. Bet tas nenozīmē, ka mēs varētu arī idealizēt šo klusējošo vairākumu," turpina Mintaurs.

Viņš skaidro, ka šo jēdzienu izmantoja savulaik Jurijs Afanasjevs, uzstājoties PSRS Tautas deputātu kongresā, un pēc tam šī viņa frāze kļuva diezgan populāra. Viņš šo frāzi lietoja staļinisma kontekstā, ka klusējošais vairākums patiesībā bija tas, kurš pieļāva šo padomju totalitārisma baisāko izpausmi Staļina valdīšanas laikā.

"Svarīgi atcerēties, ka no vienas puses, tā masa, protams, bija noteicošā tajā kritiskajā brīdī, kad režīms saprata, ka tam vairs nav atbalsta tajā klusējošā vairākumā, ar kura pasivitāte es domāju, ka padomju režīms bija rēķinājies un viņi rēķinājās samērā ilgi. Tas bija tas vājais punkts, kurā viņi pārrēķinājās galarezultātu," atzīst Mintaurs.