Plašākai sabiedrībai viņi kļuva zināmi ar darbošanos citās jomās, taču pirms lielākais vai mazākas popularitātes viņi strādāja radio. Raidījumā saruna ar Rīgas Skaņu ierakstu studijas saimnieku,  bijušo televīzijas  raidījuma „Varavīksne” vadītāju Aldi Ermanbriku par laiku, kad radio skanēja  tāda paša nosaukuma raidījums. Kopā ar  Ministru prezidentes  preses sekretāri Aivu Rozenbergu atcerēsimies viņas gaitas radio ziņu dienestā, bet televīzijas raidījuma „Latvijas Šlāgeraptauja” vadītāja Raiva Veidenbauma stāstīs par ballēm radiomājā laikā, kad viņa strādāja raidījumā „Vecais ratiņš” un „Dziesmu laiks”.

„Par televīzijas popularitāti liecina interviju skaits. Kad strādāju radio, labi, ja vienu vai divas reizes mani intervēja, bet kopš esmu redzama Šlāgeraptaujā, intervijas ar mani ir krietni vairāk,” tā smej televīzijas raidījuma ”Latvijas šlāgeraptauja” vadītāja Raiva Veidenbauma. „Šai sarunai varu izbrīvēt kādu pusstundu,” bilst Raiva. „Jo darba man ir daudz, un tas ir intensīvs.”

Taču runa nav par rosīšanos televīzijā, bet par darbadienu Administratīvajā rajona tiesā, strādājot par tiesas sēžu sekretāri. Tādās divās atšķirīgas pasaules jau vairākus gadus rit Raivas darbs. Taču viņas pirmais amats bija sekretāre radio raidījumā „Vecais ratiņš”. Tur jauno filoloģijas studenti uzaicināja strādāt tā raidījuma vadītāji Viola Lazo un Kārlis Vahšteins.

Pagājušā gadsimta 90. gadu vidū radioviļņos beidza skanēt raidījums „Vecais ratiņš” taču Raiva kopā ar Viesturu Sproģi turpināja nu jau jaunā formātā informēt klausītājus par latviešu mūziku. Raidījums „Dziesmu laiks” skanēja ik darbadienas rītu un tāda intensitāte tolaik Raivai deva rūdījumu, mobilizēties tiešraidei vienalga kādā fiziskajā un garīgajā noskaņojumā.

1950. gadu beigas, 60. gadu sākums: žurnālistikas un Konservatorijas students Aldis Ermanbriks pa vakariem spēlē Skolotāju nama orķestrī un vēl atrod laiku, lai atsauktos radio aicinājumam - aizvietot sasirgušu darbinieku Ziņu redakcijā.

Radio bacilis inficēja mūzikas un žurnālistikas studentu Ermanbriku un pēc pāris gadiem, 1964. gadā, viņš kļūst par Radio štata darbinieku Mūzikas redakcijā. Amata nosaukums - klasiskās mūzikas un muzikāli izglītojošo raidījumu redakcijas literārais redaktors. Iesākumā Aldim Ermanbrikam bija jāpārraksta diktoriem domātie garie papīru palagi par mūziku. Darbs vienmuļš un nepavisam tīkams, līdz pamazām jaunais redaktors ēterā sāka veidot informatīvus raidījumus par mūziku ārvalstīs un Latvijā, un tie bija iedīgļi vēlāk skanošajam radio raidījumam „Varavīksne”, kas gan populārs kļuva 80. gados, pārtopot par „Televīzijas varavīksni.” Cenzūras acs un auss un nemitīgās bailes par padomju ideoloģijai nepiedienīgas mūzikas atskaņošanu tolaik bija ikdienišķa parādība. Un toreizējo kapitālistisko valstu mūzika tika iegūta puslegāli un nelegāli ar reto ārzemju paziņu starpniecību vai zagta, klausoties rietumu raidstacijas.

„Redzi, kādā lieliskā vietā ir darbvieta!” raidījuma Reiz radio veidotājai rāda Latvijas valsts Ministru prezidentes preses sekretāre Aiva Rozenberga. Paveros pa Ministru kabineta logu - tur zaļo liepu aleja un zeltainos kupolus spīdina Rīgas Kristus Piedzimšanas pareizticīgo katedrāle. Tomēr pēc brīža Aiva teiks, ka ik reizi, ieejot radiomājā, kas pirmajā brīdī šķiet tumša un pat drūma, viņu pārņem nostalģija pēc tās brīvības un dinamikas, kas valdīja laikā, ka Aiva tur strādāja.

Ar Aivu Rozenbergu man, Zanei Lācei, saistās personīgas atmiņas, sākot darbu Latvijas Radio 1996. gadā. Gluži tāpat kā iepriekšējo sarunas biedru Aldi Ermanbriku, mani uzaicināja Ziņu dienestā aizvietot atvaļinājumā esošu kolēģi. Agrie rīti, tempā jāiztulko ārzemju ziņu aģentūru jaunumi un teksts jāpārveido klausītājiem baudāmā valodā. Stress bija pamatīgs, un tam, ka ne reizi vien ziņas laikus un sakarīgos teikumos veidotas tika nogādātas diktoriem, paldies jāsaka pieredzējušākiem ziņeniekiem, tostarp arī Aivai, kas nomierināja un palīdzēja izturēt straujo ziņu tempu. Atšķirībā no manis, Aivai šī darba specifika un ritms bija prātam un viņa ar labpatiku atceras savu pirmo darbu Radio Ziņu dienestā. Radio Aiva nokļuva, patiecoties brālim Jānim, kurš jau toreiz pagājušā gadsimta 90. gadu vidū strādāja Radio Ziņu dienestā un mājās ar māsu runāja par šo darbu. Aivai radās interese un kā aizvietotāja viņa sāka te darboties.

Plašāka sabiedrība par Aivu uzzināja tad, kad viņa 1999. gadā kļuva par toreizējās Valsts prezidentes Vairas Vīķes- Freibergas preses sekretāri un 2014. gadā par  nodibinājuma "Rīga 2014" programmu vadītāju. Taču strādājot radio, Aiva nemaz nealka pastiprinātās ļaužu uzmanības, ziņas viņa toreiz veidoja ar pseidonīmu Aiva Strauta, tādejādi godinot savu vecvecmāmiņu kurai bija šāds uzvārds.