Raidījumā "Septiņas dienas Eiropā" spriedīsim par diskrimināciju un attieksmi pret atšķirīgo Eiropas Savienībā. Skaidrosim, cik atvērti dažādībai esam un vai sabiedrības attieksme pret diskrimināciju mainās. Viesi studijā: Latvijas cilvēktiesību centra pētniece Sigita Zankovska-Odiņa un Latvijas Muguras smadzeņu bojājumu biedrības pārstāvis Mārtiņš Karnītis.

Rubrikā "Viedokļi". Eiropas Savienība panākusi vienošanos ar Turciju, lai tā apturētu bēgļu plūsmu un cilvēku kontrabandistu aktivitātes. Pretī Turcija prasa trīs miljardus eiro un vēl citus solījumus no ES.

“Mēs esam atjaunojuši mūsu pievienošanās procesu. Mēs esam piekrituši vienotai stratēģijai pret visiem satricinājumiem Eiropā un esam gatavi strādāt plecu pie pleca bēgļu krīzes risināšanā,” norāda Turcijas premjers Ahmets Davutoglu.

Eiropas līderi ar grūtībām cenšas mazināt to, kas ir nodēvēts par lielāko bēgļu krīzi kopš Otrā pasaules kara, un no pirmā acu uzmetiena Turcija daudz iegūs no Briselē panāktās vienošanās.

Eiropas Savienība un Turcija samita gaitā vienojušās atvērt jaunu nodaļu iestigušajās Turcijas sarunās par pievienošanos blokam apmaiņā pret Turcijas sadarbību nelegālo migrantu plūsmas mazināšanas labā. Plāna ietvaros sākot ar nākamā gada oktobri 75 miljoniem Turcijas pilsoņu tiks sniegta iespēja ceļot pa Šengenas zonu bez vīzām, bet  Sīrijas bēgļiem Turcijā tiks piešķirta trīs miljardu eiro palīdzības pakete. Plāns paredz Sīrijas bēgļus Eiropā nogādāt  tieši no Turcijas. Tiesa, vai šis plāns palīdzēs – vēl nav zināms. Plānam ir virkne kritiķu.

Sociālā atstumtība, citādā nepieņemšana Eiropā: viens no musulmaņu  radikalizācijas iemesliem?

Nesen Izraēlas žurnālists Nahums Barnea, rezumējot par pašreizējo situāciju bēgļu jautājumā, rakstīja: “Bušs vēlējās īstenot demokrātiju Tuvajos Austrumos; Obama vēlējās taisnīgumu. Bēgļi, kuri riskē ar dzīvību, dodoties uz Eiropu, vēlas  tikai  dzīvot. Ja Rietumi nespēj sniegt iepriekšminēto, tad ko tāda demokrātija un tiesiskums ir vērts?”

Tikmēr pie raksta kāds no lasītājiem komentēja – “pretošanās pret Sīrijas bēgļu imigrāciju nav balstīta vienaldzībā vai naidīgumā pret arābiem, vai vienkārši cietsirdīga rīcība. Pretestība veidojas, redzot uzvedību un darbību šajās arābu un Ziemeļāfrikas migrantu mītnes valstīs. Bažas rada terorisms un viņu centieni uzspiest uzņēmējvalstīs savu kultūru (tostarp šariatu). Tāpēc nereti valstis, kas ir pieņēmušas šos cilvēkus, nožēlo šo soli. Ja šie cilvēki būtu pieņēmuši uzņēmējvalsts gan juridiskos, gan kultūras noteikumus, nevis uzstātu uz savām “tiesībām”, jūs būtu redzējuši daudz atšķirīgāku reakciju uz problēmu. Viņi nav izrādījuši vēlmi vienkārši dzīvot savu dzīvi”.

Šāds noskaņojums valda lielā daļā Eiropas cilvēku prātos, satraukumā gaidot, kas notiks, kad lielie bēgļu plūdi, tā teikt, piestās pie mūsu namu durvīm. Tomēr tiek aizmirsts, nepamanīts vai ignorēts, ka ir cilvēki, kas savulaik kā bēgļi ieradušies kādā no Eiropas valstīm, kuri spējuši apliecināt, ka viņi vēlas gan “vienkārši dzīvot savu dzīvi” un to veiksmīgi dara. Piemēram, tie, kuri ir izglītoti un, būdami augsti kvalificēti, jaunajā mītnes zemē atbraukuši ātri vien tiek pie algota darba un normālas ikdienas dzīves bez kara un nāves draudu šausmām. Protams, ir arī tādi, kas nespēj atrast darbu un mitinās patversmēs, nespējot pilnvērtīgi iekļauties jaunajos apstākļos. Un vienlaikus ir arī vēl cita satraucošā situācija – nesenais terorakts Parīzē bija apliecinājums Briseles pievārtē Mulenbekā uzaugušā Abdelhamida Abauda prasmēm. Jau ziņots, ka vismaz četri no tiem, kuri nogalināja cilvēkus kafejnīcās un koncertzāles Parīzē, bija Francijas pilsoņi. Tam visam tiek meklēti skaidrojumi, iemesli, vainas un stiprināta drošības situācija visdažādākajos veidos un līmeņos.