Korupcijas apkarošana Austrumeiropā. Cīņa ar valsts nozagšanu Ukrainā

Raidījumā Septiņas dienas Eiropā spriedīsim par korupcijas apkarošanu Austrumeiropā. Skaidrosim, vai, piemēram, Ukrainas ierēdniecība ir gatava veikt nepieciešamās reformas un apkarot sistēmisko korupciju, lai izpelnītos iespēju iekļauties rietumizpratnes un vērtību kopienā. Viesis studijā: Latvijas Universitātes Politikas zinātnes nodaļas vadītāja, asociētā profesore Iveta Reinholde.

Rubrikā "Viedokļi": Pirmo reizi Eiropas Savienības vēsturē iedarbināts Lisabonas līguma 42. pants jeb solidaritātes pants, kas paredz pārējo dalībvalstu palīdzību jebkuriem līdzekļiem, ja dalībvalsts kļūst par upuri bruņotai agresijai tās teritorijā. Taču, kā tas izskatīties un ko Francija lūgs - vēl nav zināms.

Terors turpinās. Piektdien, 20. novembrī, Francijas bijušajā Āfrikas kolonijā Mali divdesmit septiņi cilvēki tika nogalināti, kad islāmistu teroristi, bruņojušies ar ieročiem un pašnāvnieku vestēm, iebruka un saņēma gūstekņus kādā starp rietumniekiem populārā viesnīcā.

Sestdien, 21. novembrī, Beļģijas galvaspilsētā Briselē terora draudu līmenis tika paaugstināts līdz augstākajam līmenim un pilsēta tika slēgta. Sporta spēles un koncertus atcēla, veikalus slēdza, sabiedriskais transports nekursēja un cilvēkus mudināja palikt mājās, kamēr armijas vienības patrulēja ielās, jo uzskatīja, ka pastāv "nopietni un nenovēršami draudi", ka varētu tikt veikts Parīzes tipa terora uzbrukums. Tālab nav pārsteigums, ka pēc Parīzes „Melnās piektdienas” uzbrukumu virknes, Francija kļuvusi par pirmo Eiropas Savienības dalībvalsti bloka vēsturē, kas ir iedarbinājusi Lisabonas līguma solidaritātes pantu. Tas paredz- ja dalībvalsts kļūst par upuri bruņotai agresijai tās teritorijā, pārējām dalībvalstīm ir pienākums palīdzēt ar visiem līdzekļiem, kas ir to rīcībā. Šī panta iedarbināšana nāca kā pārsteigums. Iepriekšējās diskusijas galvenokārt koncentrējās uz NATO piektā panta iedarbināšanu, kas ir alternatīva šai Eiropas klauzulai. Tiesa, tas ir daudzkārt spēcīgāks un paredz smago resursu iedarbināšanu, taču Francijas aizsardzības ministrs Žans Īvs Ledriāns vairāk kārt uzsvēra, ka vēlas spert tikai politisku soli: “Pirmkārt, tas ir politisks lēmums. Mēs to pieņemam pirmo reizi. Es gribu, lai tas visiem būtu skaidrs. Kā tas strādās? Tas var būt gan atbalsts Francijai gaisa triecienos Sīrijā un Irākā, gan arī atbalsts Francijai citās operācijās. Gribu uzsvērt saviem kolēģiem, ka Francija nevar visu paveikt viena."

Cīņa ar valsts nozagšanu Ukrainā

Par korupciju jau senajos laikos paredzēja bargus sodus. Tā pastāv laikam visās sabiedrībās, tāpēc pilnīgi brīva no korupcijas nav neviena valsts. Arī visās bijušajās PSRS republikās, kas tagad ir neatkarīgas valstis, pēc neatkarības atjaunošanas ir bijis izaicinošs mērķis apkarot korupciju. Īpašus centienus pirms vairāk nekā desmit gadiem demonstrēja Baltijas valstis, tagad ļoti aktīvi ar korupcijas lietām strādā Moldovā un ar valsts nozagšanu aktīvi cīnās arī Ukrainā. Lai arī bieži vien korupcijas apkarotāju politiskie aizstāvji paši ir ar to saistīti.

Informatīvā saspringuma laikā krievu valodā vēstošie mediji aktīvi atgādina par to, ka Ukrainā pati valdība ir viens no lielākajiem korupcijas perēkļiem. Skaidrs, ka pilnīgi tīrs nav neviens, šādus secinājumus pauž arī vairāki Latvijas pētnieki, kas bijuši Ukrainā, lai sniegtu savu redzējumu par korupcijas apmēriem. Bijusī „Sabiedrības par atklātību Delna” vadītāja Inese Voika salīdzina Ukrainas korupciju ar mums labāk izprotamo Latvijas līmeni.

"Viens veids, kā saprast korupcijas apjomu Ukrainā, ir pēc korupcijas uztveres indeksa. Latvijai no 100 ballēm ir 55, tātad mēs esam tikuši pāri pusei, dažas problēmas atrisinājuši, savukārt Ukrainai šis vērtējums ir 26 balles, kas ir divas reizes mazāks vērtējums. Ukrainā korupcija ir attīstījusies dažādos līmeņos dažādā veidā, bet valsts attīstībai traucējošais noteikti ir tas, ko mēs saucam par valsts nozagšanu. Korupcija varas augstākajā līmenī, varas struktūru savstarpējā sadarbība, atbalsts konkrētam biznesa interesēm. Tās ir ieilgušas tradīcijas, kā ukraiņi pārvalda savu valsti," skaidro Voika.

Ukrainā šobrīd tāpat risinās karš ar separātistiem, tomēr liela daļa iedzīvotāju ir vīlušies. Ne jau tāpēc, ka valsts atrodas kara stāvoklī, bet gan tāpēc, ka lielākā prasība – samazināt oligarhu ietekmi uz valsts pārvaldi, nav notikusi.

Žurnālisti Ukrainā ir šokējuši ar materiāliem, kas atklāja, ka noteiktu preču grupām ir jau iepriekš noteikti izvešanas muitas tarifi. Šajā gadījumā tie būtu liekami pēdiņās, jo „tarifi” nav oficiālie valsts muitas tarifi.  Nelikumīgās nodevas piemēro negodīgu ierēdņu grupējumi. Ukraina, piemēram, ir liels valriekstu eksportētājs, bet, lai izvestu uz ārzemēm kravu šādu riekstu, vietējai pārvaldes amatpersonai jāsamaksā no 8-12 tūkstošiem eiro. Ko tad vēl runāt par darījumiem, kur iesaistīt nafta, gāze vai derīgie izrakteņi. Šobrīd ukraiņi ir gatavi braukt uz ārzemēm, mācīties, kā labāk apkarot korupciju, jautājums tikai, vai Ukrainā cilvēki ir gatavi mainīt paši savus paradumus.