1901. gada 27. decembrī dzimusi vācu kinoaktrise un dziedātāja Lilija Marlēna – viena no spilgtākajām parādībām pagājušā gadsimta vidus kino un populārajā mūzikā. 

1930. gada 1. aprīlī uz Vācijas kinoteātru ekrāniem iznāca režisora Jozefa fon Šternberga jaunākā filma „Zilais eņģelis”. Afiša tēloja glītu un izlaidīga paskata būtni – tipisku naktslokāla dejotāju. Filmas sižets vēstīja par pavecu un respektablu ģimnāzijas pasniedzēju, kuru liktenīga iemīlēšanās kaildejotājā padara vārda tiešā nozīmē par klaunu un iznīcina viņa rimto un pareizo dzīvi. Liktenīgās dāmas Lolas Lolas lomā bija aktrise Marlēna Dītriha; īstā vārdā – Marija Magdalēna Dītriha, dzimusi Berlīnē 1901. gada 27. decembrī.

Tobrīd 28 gadus vecās aktrises kontā jau bija vairākas lomas teātrī un arī kino, tomēr tieši Lolas Lolas loma padarīja viņu par zvaigzni. Tā ļāva Marlēnai atklāt visas viņas dotības: dramatiskā tēlojuma prasmi, valdzinošu ārieni un grāciju, graujošu seksapīlu un – balsi, par kuru Ernests Hemingvejs teicis, ka, ja Dītrihai nebūtu nekā cita, tikai viņas balss, ar to vien viņa spētu salauzt jūsu sirdi. „Zilais eņģelis” pavēra daiļajai vācietei ceļu uz Holivudu, kurp viņu sev līdzi aizveda Jozefs fon Šternbergs. Kopdarbs ar viņu filmās „Maroka”, „Apkaunotā”, „Šanhajas ekspresis”, „Blondā Venēra”, „Purpura imperatore”, „Velns ir sieviete” bija apogejs Marlēnas Dītrihas kinoaktrises karjerā.

Jāteic, pārcelšanās uz Ameriku nāca Marlēnai Dītrihai īsti laikā. Viņa nicināja Hitleru un necieta nacistu režīmu, un kad Savienotās Valstis iesaistījās karā pret Vāciju, Dītriha bez šaubīšanās devās koncertēt amerikāņu karavīriem Alžīrijā un vēlāk Francijā. Daudzi tautieši viņai – vācietei – to negribēja piedot arī pēc Vācijas sakāves un nacisma noziegumu atmaskošanas. Par vienu no Dītrihas kara laika repertuāra pērlēm kļuva dziesma „Lilija Marlēna”. Vācu skolotāja Hansa Leipa Pirmā pasaules kara laikā sarakstīto dzejolīti par meiteni, kas gaida mīļoto zem laternas pie kazarmu vārtiem, Otrā pasaules kara priekšvakarā komponēja Norberts Šulce un kā pirmā ieskaņoja dziedātāja Lele Andersena. Nacistu propagandistiem šī elēģiskā dziesmiņa pat diez ko nepatika, bet tomēr to pārraidīja Vermahta karavīriem domātais raidītājs okupētajā Belgradā. Tā kā šo staciju dzirdēja visā Vidusjūras reģionā, dziesma vēja ātrumā ieguva popularitāti abās frontes pusēs, un arī Marlēna Dītriha uzņēma „Liliju Marlēnu” savā piefrontes koncertu repertuārā.

Arī, karam beidzoties, Marlēnas Dītrihas estrādes karjera turpināja plaukt, pildot zāles Lasvegasā, Londonā, Ņujorkā un citur pasaulē. Tā ilga līdz pat 73 gadu vecumam, kad viņa turnejas laikā Austrālijā nelaimīgi uz skatuves lauza kāju. Pēdējie Marlēnas Dītrihas mūža gadi līdz aiziešanai no šīs pasaules 1992. gadā pagāja Parīzē, dzīvojot visai noslēgti, taču aktīvi sarakstoties un sazinoties pie telefonu. 1984. gadā uz ekrāniem iznāca režisora Maksimiliāna Šella dokumentālā lenta „Marlēna”, kurā gan dzirdama vienīgi aktrises balss. Žurnāls „Newsweek” to nodēvējis par „iespējams, visfascinējošāko un aizgrābjošāko dokumentālo filmu, kas jebkad veltīta dižai kinozvaigznei”.