Piebalga - kultūrvēsturiskā teritorija Vidzemes augstienē, izsenis slavena ar saviem amatniekiem un tirgotājiem, bet vēlākos laikos ar lielu skaitu rakstnieku, dzejnieku un citus radošu ļaužu. Saruna par Piebalgu, par tās divām savu īpatnību visnotaļ apzinošajām daļām - Vecpiebalgu un Jaunpiebalgu - risinās Kārļa Skalbes dzimto māju "Incēnu" saimes istabā.

Par Piebalgu stāsta Latvijas Etnogrāfiskā brīvdabas muzeja Lauku ekspozīcijas "Vēveri" vēsturnieks Edgars Žīgurs, vēsturnieks un novadpētnieks Gints Skutāns, novadpētniece, Jaunpiebalgas vidusskolas bibliotekāre Vēsma Johansone un Piebalgas muzeju apvienības "Orisāre" vadītāja Līva Grudule.

Kā cēlies šī kultūrvēsturiskā novada nosaukus Piebalga?

Uzskata, ka pirmoreiz Piebalgas vārds parādās tā saucamajā Tālavas dalīšanas dokumentā. Tas ir 1224. gads, kad Rīgas bīskaps Alberts ar Zobenbrāļu ordeni sadala savā starpā teritorijas šeit, Vidzemē. Un tiek minēta "Prebalge". Vēsturnieku vidū īpaša diskusija nav bijusi, kur tā atradusies. Tātad, visticamāk, tā arī ir šī Piebalga. Tā populārākā versija, ko visi zina, un iespējams, ka tā arī ir patiesa, ka šeit ir Balgas upīte, šīs Balgas upītes vārds varētu būt pamats šīs vietas nosaukumam, tātad pie Balgas. 

Izskatās, ka bija zemnieku ciemats vai ciematu grupa, pie kuras bija jau senču pilskalns, tur vācieši uzcēla savu centru, pili un tā apdzīvotas vietas nosaukums aizgāja uz visu novadu. Tā Balgas upe ir nacionālromantiķu meistarstiķis. Viņiem vajadzēja kaut kādas analoģijas ar Prūsiju pievilkt, un tad tas arī tā sanāca. Vietējie to sauc par Griškupīti, ir arī vēl citi nosaukumi.

Piebalga kā zināma apgabalā varas centrs ir jau vismaz kopš viduslaiku sākuma Latvijā, tas ir Livonijas laiks.

13. gadsimta sākumā parādās šis vārds, un, uzceļot mūra pili 1340. gadā, tā centra nozīme, protams, kļūst aizvien ietekmīgāka. Pils Piebalgā vairāk bija kā pārtikas un rezervju savākšanas vieta.

Kurš ir tas brīdis, kad mēs varam runāt par kādu īpatnējo identitāti, šo īpašo statusu, kas ir licis Piebalgu apzināties un iezīmēt kā unikālu kultūrvēsturisko novadu?

Tikai 18. gadsimta beigās parādās, ka Piebalgas draudzei īpatnēja kaut kāda etniskā grupa, kur ir amatnieki, kuri ir liela auguma, kuri stipri atšķiras no visiem. Tad sākas skaidrojami un meklējumi, no kā viņi cēlušies. 

Pirmais, kas raksta par Jaunpiebalgas draudzes īpatnībām, ir mācītājs Napjerskis. Viņš raksta, ka ir neizskaidrojama situācija, ka Jaunpiebalgas draudzē ir divi pagasti - Jaunpiebalga un Ranka un ka tie cilvēki savā starpā ir nesavietojami: viņiem ir pilnīgi atšķirīgs tautas tērps, atšķirīga mentalitāte, atšķirīgas tradīcijas. Tas arī mūsdienās vēl ir saglabājies.

Nosaukums piebaldzēni radās 19. gadsimta beigās, kad radās pagastu nosaukumi, pirms tam ir runa par Jaunpiebalgas draudzes latviešiem un Vecpiebalgas draudzes latviešiem. 19. gadsimta sākumā tikai parādās drošas ziņas, ka ir tāda etniskā grupa kā piebaldzēni.