LSM ziņās: Vēsturnieks: Kurzeme vienmēr bijusi sadalīta – kuršu, lībiešu un vēlākos laikos – suitu daļās

Kurzeme savu nosaukumu ieguvusi no kuršiem. Bet līdz ar kuršiem vēsturiski Kurzemē ir vairāki citi elementi, kas nav vēlāku laiku ienācēji, bet bijuši šeit kazi vēl pirms kuršiem. Tas ir somugriskais elements Kurzemes ziemeļos, kuru pazīstam kā lībiešus, kas Kurzemē saglabājas ilgāk nekā Vidzemes pusē. Un Kurzemē nepārprotami klāt ir bijuši arī skandināvu vikingi. Lai gan tā joprojām zināmā mērā ir vēstures mīkla.

Raidījumā tiekamies ar diviem vēsturniekiem - ilgagadējo Ventspils muzeja darbinieki Ingrīdu Štrumfu un Ventspils muzeja direktora vietnieku zinātniskajā darbā, arī Latvijas Universitātes asociēto profesoru Armandu Vijupu.

Ko varam teikt par vēsturisko pirmpamatu Kurzemē?

Ingrīdas Štrumfas interešu lokā vienmēr bijusi Ziemeļkurzeme. "Savā laikā pētot pamatiedzīvotājus, konstatēts, ka zem līnijas, kas iet caur Kuldīgu uz pārsvarā ziemeļiem, visās jomās ir pārsvarā lībiskās iezīmes, un tikai uz dienvidu pusi pārsvaru ņem kursiskās iezīmes," viņa stāsta. "Tātad šeit tas lībiskais elements ir spēcīgs. Mēs tomēr elementāri zinām, ka lībieši šeit ir bijuši pirms baltiem. Un tie ir balti, kas "uznāk viņiem virsū" un viņus izstumj. Bet, par skandināviem runājot, ir neapšaubāmi atsevišķi skandināviski atradumi arī mūsu novadā. Ir, kā mēs zinām, piemēram, velna laivas Kurzemes ziemeļos."

"Man pat gribas teikt, ka Kurzeme (un tūdaļ izskanēs viena nepopulāra tēze) nu nekad kā vienota vēsturiska telpa nav sevi sajutusi kā viena vēsturiska zeme," savu uzskatu pauž Armands Vijups.

"Administratīvi jā, bet, man liekas, ka visos pārskatāmajos gadsimtos ir bijis sadalījums Kurzemes ziemeļdaļā un Kurzemes dienviddaļā, tātad tā kursiski baltiskā pasaule un tā somugriskā pasaule nodalās. Šis sadalījums eksistē, manuprāt, līdz pat mūsdienām. Es vēl teiktu, ka šodien pa vidu ir vēl Viduskurzeme ar savu suitisko skatījumu, kas varbūt vēlākos laikos ir radies. Ir tā, ka ziemeļkurzemnieks, nu, ar grūtībām saprot, izjūt, uztver to, kas ir Dienvidkurzemē un kas ir dienvidkurzemnieks."

Turpinot par aizvēstures posmu, Armands Vijups norāda, ka pagaidām tomēr esot maz skaidrības par to, kas visā Kurzemē noticis mūsu ēras pirmajā gadu tūkstotī: "Tagadējās Latvijas dienvidrietumu stūrītis - tā ir kuršu pasaule. Un lielākā daļa kuršu tomēr ir Lietuvas teritorijā."

Te sarunā iespraucas Ingrīda Štrumfa: "Mani vienmēr ļoti amizē, nu, mums jau visiem gribas uztaisīt to vēsturi tādu cildenāku, bet ir [nostāsti] par tiem dāņiem, kas lūdzās baznīcā, lai tie kurši viņiem neuzbrūk." Un vēsturniece smejas, ka viņas draugi-vēsturnieki arī pēc izprašņāšanas atzīstot, ka savu mūžu šādus nostāstus neesot dzirdējuši.

Tiktāl par senāku vēsturi, bet vai ir kaut kas tāds, ko Kurzemei ir nesis 20. gadsimts? Vai tās būtu kādas atmiņas par Kurzemes katlu vai unificējošie padomju laiki?

Atbildot uz šo jautājumu, Ingrīda Štrumfa izceļ bēgļus, no kuriem liela daļa netiek pāri jūrai un paliek Latvijā. "Šeit tādā veidā tiek uzlabots vietējās sabiedrības kultūras līmenis, jo tie ir mūziķi, vēl šis un tas. Ventspils Otrā pasaules kara laikā ir diža kultūras pilsēta, kur pa ielām staigā [Kārlis] Skalbe, un tas neizbeidzas 9. maijā, jo atsevišķi cilvēki šeit arī paliek."