Izzinot Latvijas vēsturisko zemju un kultūrvēsturisko teritoriju identitāti, šoreiz stāsts par Suitu novadu. Saruna par Suitu novada - Alsungas, Jūrkalnes un Gudenieku - identitātes vēsturi un šodienu notika Alsungā, biedrības "Etniskās kultūras centrs "Suiti"" mājvietā. Stāsta biedrības vadītāja Dace Martinova, folkloras kopas "Basu suiti" vadītāja Dace Nasteviča, folkloras ansambļu "Suitu sievas", "Suitu vīri" un "Maģie suiti" vadītāja Ilga Leimane un biedrības  "Etniskās kultūras centrs "Suiti"" valdes loceklis un Kurzemes pārstāvis latviešu vēsturisko zemju attīstības padomē Māris Dadzis.

Kas attiecas uz suitiem, tad te ir ļoti konkrēts vēsturiskais stāsts, kas saistās ar 17. gadsimtu, ar ticību cīņu, bet vai domājot vēl par agrākiem laikiem tieši šai teritorijai, kuru mēs šobrīd dēvējām par Suitu novadu, ir konstatējams kaut kas īpašs, kaut kas savrupinošs?

Vēl pirms 17. gadsimtā šī Kurzemes vidusdaļa bija kā robeža divu kultūru saskarsmei - lībiskajai un kursiskajai. Līdz ar to suitu kultūras īpatnības veido abu šo kultūru ietekme. Par to arī minēts vēsturnieku rakstos un šo tendenci var arī pamanīt, izzinot arheoloģiskos tērpus. Arī suitu izloksnē ir gan lībiskā, gan kursiskā ietekme. Līdz ar to arī dziesmās ir dažādas variācijas un tās ir iezīmes, kas turpinās arī šodien un paliks arī nākotnē.

Arī mūsdienās suiti ir spilgti un pamanāmi ar savu kultūras mantojumu, cenšoties savu bagātību saglabāt, fiksēt un arī nodot nākamām paaudzēm. Sarunas dalībnieki ir bažīgi, vai jaunā paaudze dziedās. Tagad, kad trīs paaudzes vairs nedzīvo kopā, tradīciju pārmantošana nenotiek dabiski ģimenē.