Stūru stūriem. Latvijas vēsturisko zemju identitāte. Zemgale

Raidījumu ciklu Stūru stūriem un ieskatu Latvijas vēsturisko zemju un kultūrvēsturisko teritoriju īpatnībās sākam ar sarunu par Zemgali. Ģederta Eliasa Jelgavas vēstures un mākslas muzejā tiekamies ar galveno krājuma glabātāju Aldi Barševski un vēsturnieku un arheologu Andri Tomašūnu. Sarunā klātesoši ir padsmit Kurzemes un Zemgales hercogi no Ketleru un Bīronu dzimtām, kuri uzlūko no portretiem pie telpas sienas.

"Arheologi saka, ka senākais apzīmējums tautai, kas šeit veidojas laikā no 1. gadsimta mūsu ērā līdz 7. - 8. gadsimtam, varbūt bijis "ziemgaļi" - balti, kas atrodas ziemeļos, vistālāk projām no visām baltu apdzīvotajām zemēm. Tikai vēlākais uzslāņojumus no viduslaikiem, no jaunajiem laikiem ir, ka šo "Ziemgali" pārvērš par Zemgali, par zemo galu. Tā ir sagadījies, ka daļa no Zemgales līdzenumā," skaidro Andris Tomašūns.

"Zemgaļi jau savā būtībā kā kopība ar kopēju vārdu apzīmējuma veidojās apmēram 1000 gadu laikā. Ja paskatās arheoloģisko materiālu, viņi tomēr ienācējs šeit, nāk no dienvidu puses, spiežas uz ziemeļiem, kur jau ir priekšā kādas citas cilts - lībieši," turpina Andris Tomašūns. "Ejot, pārvietojoties, dzīvojot, aizejot līdz Gaujai, atgriežoties atpakaļ pāri Daugavai, viņi ir noteikti saplūduši kopā ar to, kas te jau bija un uzlikuši savu uzslāņojumu. Līdz ar to nevar teikt, ka zemgaļi ir kaut kas unikāls, īpašs, jo ir veidojušies līdzīgi kā daudzas citas apkārt esošās cilts - meklējumos, cīniņos, savstarpējās laulībās, tirgojoties.

Runājot par zemgaļiem un par Zemgali kā Latvijas daļu, pirmkārt, uz šejienes izlokšņu pamata veidojas latviešu literārā valoda. Līdz ar to šo savu novadnieciskās identitātes daļu Zemgale ir atdāvinājusi pārējai Latvijai. Ja pārējos novados varam atrast, sevišķi, ja runa par Kurzemi un Latgali, arī Sēliju, ļoti spilgtas ir valodiskās dialekta īpatnības, tad zemgaļi - tas ir vidus dialekts. Pie kam vidus dialekts, kuru runā arī Vidzemes daļā, domājams, arī ir turp aiznests un palicis.

"Vienmēr ir problēma ar laiku ietvariem. Kad veidojās rakstu valoda, latviešu valodas sākums, kas balstās tieši uz zemgalisko izrunas veidu, tad vēstures kartē apstājoties, mēs ieraugām, ka Latvijas iedzīvotāji sadalīti trijās daļās: ir kurzemnieki, vidzemnieki, un ir arī Inflantijas ļaudis. Tādu zemgaļu nemaz nav oficiālajā vāciskajā apritē. Bet tas nenozīmē, ka viņu nav, viņi ir un atstāj savu iespaidu, ko mēs ceļam augšā šodien, pētot pagātnes dokumentus. Tad franču bruņinieka atstātās piezīmes ir ļoti svarīgas," turpina Andris Tomašuns. "Vajag atcerēties, ka vēsturiskās zemgaļu zemes, kas tika spraustas 13. gadsimtā, šobrīd atrodas Lietuvas pusē. Līdz ar to ir jautājums, kā zemgaļi ir ietekmējuši lietuviešus, žemaišus."

Cik no zemgaliskā ir saglabājies aiz robežas - Lietuvā? Aldis Barševskis uzskata, ka daudz ir Lietuvā jūtama zemgaļu ietekme un viņi arī to neaizmirst un piemin savās publikācijās.

Andris Tomašuns atklāj, ka apceļojis pilskalnus, kapulaukus Lietuvas pusē no Akmenes līdz Jonišķiem, Šauļiem. Tur visur muzejos var atrast zemgaļu arheoloģiskos priekšmetus un latvieši, kas dzīvo Lietuvas pusē, ir spējuši saglabāt zemgalisko pieskaņu.

"Es tā vienmēr kaunina mūsu puses ļaudis, ka zemgaļu muzejs ir Žemejā, ne Jelgava. Mūsu pusē nav pašvaldības vai valsts muzeja zemgaļiem. Bet tā ir zemgaļu vaina, tā ir mūsu pašu," bilst Andris Tomašuns.

Zemgale ir teju visvairāk identificējama ar to, kas ir Latvija kā tāda - valoda, tradīcijas tuvums Rīgai kā lielajām centram. Un to zemgalisko, specifisko ir grūti populārā līmenī notvert. Arī zemgaļu izceļošana uz Lietuvu 13.-14. gadsimtu mijā tomēr nebija masveidīga.

"Jā, kaut kāda daļa zemgaļu aizgāja uz Lietuvas pusi. Bet tajā brīdī, kad viņi aizgāja, tajā pusē bija Zemgale, tikai dienvidu daļa. Varbūt neaizgāja uz Lietuvu, bet Zemgales dienvidu daļu, kā tas bieži notika tajos laikos, tev spiežas pretinieks virsū, pamet savu zemi, paiet mazliet tālāk. Varbūt arī šajā gadījumā tā ir noticis," norāda Andris Tomašuns.

Arheoloģiskais materiāls rāda, ka zemgaļi te dzīvo arī pēc Dobeles, Tērvetes zemgaļu nodedzināšanas.

Kāpēc Zemgales robeža izveidojas tur, kur tā ir?

"Robeža veidojās līdz 15. gadsimta vidum, līdz 1451. gada līgumam. Tur biji jau Livonijas jautājumi, viduslaiku tradīcijas, vienošanās," skaidro Aldis Barševiskis. "Bīlenšteins raksta, ka acīmredzot tur bija vairāki politiski jautājumi, arī lai norobežotos ar Lietuvas valsti, sakārtu attiecības."

Aldis Aldis Barševiskis uzskata, ka zemgaļi varbūt atgriezās, staigāja šurpu turpu kopā ar lietuviešiem, siroja kopā ar viņiem. Tas ir viens no sarežģītākiem jautājumiem Latvijas vēsturē.