Ja runājam par Vidzemes identitāti, tā laikam ir vissarežģītākā, ja runā par Latvijas novadiem. Par pārējiem novadiem mums ir šī sentautas sakne, vai nu tie ir kurši, vai zemgaļi, vai tie ir sēļi, vai latgaļi. Vidzemei šādas vienas saknes īsti nav. Ir Vidzemes lībiskie apgabali, kur mēs redzam lībiešu, šo somugru elementu, pēdas. Ir Vidzemes centrālā daļa, kur izloksnes ir ļoti rada Zemgales izloksnēm, un ir diezgan skaidrs, ka tie iedzīvotāji, kas vēl pirmajā gadu tūkstotī pēc Kristus šeit ir ieradušies pāri Daugavai, visdrīzāk tā pamatmasu tā arī palikusi. Tas pats attiecas uz sēliskajām kājām, izloksnēm Aiviekstes baseinā un tā Vidzemes latgaliskā daļa pašos Ziemeļaustrumos. Alūksnē,  Gulbene. Tādā mozaikas aina. Savukārt par nosaukumu runājot, tas kaut kad, visdrīzāk ap 15. gadsimtu ir parādījies latviešu valodā apritē, - Vidzeme, Viduszeme. Bet ooficiālajā nomenklatūra līdz pat Pirmajam pasaules karam ir Лифля́ндская губе́рния (Vidzemes guberņa), pirms tam Liivland, tātad Līvzeme, kas ir devusi nosaukumu ne tikai šim novadam, bet arī Livonijai savulaik. 

No kura brīža un vai vispār varam runāt par kādu vienotu Vidzemes identitāti? Sarunā par Vidzemes vēsturiskās zemes identitāti piedalās Vidzemes Augstskolas vadošais pētnieks Gatis Krūmiņš un Latvijas Kultūras akadēmijas Zinātniski pētnieciskā centra pētniece Ieva Vītola. 

„Es domāju, ka noteikti mēs to varam runāt, bet ir viena lieta, kas Vidzemē notikusi savādāk, teiksim, nekā pārējā Latvijā, iespējams. Ja paskatāmies Vidzemi teritoriāli, tad šeit ir vēl vairākas atrunas, tā pati jau pieminētā guberņa, tā ir liela daļa no Igaunijas, daļa no Vidzemes ir arī Tartu, Tērbatas universitāte. Un šobrīd mēs ļoti bieži aizmirstam un ignorējam to Vidzemes kultūrvēsturiskā galvaspilsēta un Latvijas galvaspilsēta ir viena un tā pati – un tā ir Rīga,” stāsta Gatis Krūmiņš. „Līdz ar to, ja paskatāmies uz vidzemnieka identitāti, tās ir divas lietas, ko nedrīkstam aizmirst, pirmām kārtām, ka Vidzeme tagad palikusi nosacīti mazāka, liela daļa Latvijas sabiedrības un rīdzinieki daudz mazāk sevi identificē ar kādu no šiem kultūrvēsturiskajiem novadiem un zemēm, kā to dara jebkurā citā novadā, Vidzemē ieskaitot.”

„Vidzemniekam šī lokālā vidzemnieka identitāte ir daudz vairāk saplūdusi ar latvisko identitāti, nekā, piemēram, salīdzinoši tas ir Sēlijā vai Latgalē. Vidzemnieks saka, es neredzu starpību. Jo pārējā Latvijā mēs varam izvirzīt ļoti skaidri trīs identitāšu kaskādi: tev ir tā lokālā identitāte, piederības izjūta kaut kam vietējiem, tad ir nacionālā, un tad arvien spēcīgāk mēs apzināmies, ka mēs esam daļa no Rietumu civilizācijas, tātad eiropeiskā identitāte,” vērtē Gatis Krūmiņš.

„ Vidzemniekiem vairāk nekā citur Latvijā ir saplūdusi šī nacionālā un vidzemnieka identitāte. Viņš saka, kāda starpība, vidzemnieki ir ļoti liela patrioti, viņi ir ļoti pašpietiekami un tomēr arī tas Rīgas faktors viņiem ir iedevusi tādu, ka mēs šeit esam paši galvenie.”

„Tiešām ir grūti noformulēt to Vidzemes identitāti, jo liekas, ka tieši latviskās identitātes kodols, visticamāk, ir šeit, Vidzemē. Faktiski varētu teikt, ka Vidzeme tāda maza Latvija vai Latvijas mikromodelis. Ja mēs paskatāmies, mums tei ir augstākais kalns, mums ir Latvijas karoga tomēr dzimtene. Dziesmu dienas Dikļos aizsāka dziesmu svētku tradīciju,” skaidro Ieva Vītola. „Latviešiem ir svarīga saikne ar dabu, mums ir ne tikai meži un purvi, mums ir garākā Latvijas upe, Daugavas krasts, jūra, tātad faktiski tas latviskais kodols ir arī Vidzemē. Tam var piekrist. Tāpēc man arī liekas, daudz ir strādāts Latvijā, satikti cilvēki citos novados, un, teiksim,

Kurzemē tomēr nolasās, ka viņi tādi asāku mēli tādi, viņi tādi šerpi. Savukārt Latgalē cilvēki ir ļoti atvērtu sirdi un ļoti pastāv par sevi, tādi jaudīgi. Tad par Vidzemi ko var pateikt, kādi mēs esam? Mēs esam tādi pamatīgi, reizē atturīgi.”

„Mēs neuzņemam svešo, mums nepatīk uzņemt svešo, jo mums šķiet, ka mēs esam pašpietiekami. Un tas ir visos līmeņos. (..) Tā ir arī tāda atturība, tu nelaid iekšā. Latgalē un arī Sēlijā, ja tas cilvēks tev uzticas, tev ļoti ātri pavērās daudz vairāk durvis. Vidzemē tas tik ātri nenotiek,” novērojumos dalās Gatis Krūmiņš.