Raidījumā Zaļais vilnis, kas izskan Lieldienu sestdienā zoologs Vilnis Skuja stāsta par dzīvības, kas slēpjas olās.

Vēl stāsts par pirmo zaļā dzīves veida cildinātāju Doru Švīkuli. Kad Latvija pagājušajā gadsimtā ieguva neatkarību, latvieši no Eiropas arī atveda jaunas vēsmas par to, kas ir veselīgi un kas ne. Vislielāko sabiedrības uzmanību un atbalstu tolaik baudīja Dora Švīkule. 20. gados neviens sieviešu žurnāls neiznāca bez viņas rakstīto padomu slejas par to, cik veselīgi ir ēst ābolus un vingrot svaigā gaisā, kādas tējas jādzer. Viņas padomu grāmatas ir lasījuši arī daudzi mūsdienās, jo tās ir atkārtoti izdotas vairākas reize. Raidījumā Zaļais vilnis par Doru Švīkuli stāsta viņas brāļa meita Aija Bumbiere, pensionēta literatūras skolotāja Ventspilī. Viņa pie Doras tantes dzīvoja 40. gados, kad pašai bija vien astoņi gadi.

Dora Švīkule, dzim. Bumbiere (1886. g. 22. VIII [pēc citiem datiem 1884. g. 17. VIII] Oktē – 1974. g. 12. V Šveicē); dabas zinātniece, fizioterapeite. Beigusi augstāko meiteņu skolu Talsos, studējusi Varšavas universitātē medicīnu un 1917. g. beigusi Maskavā Saņavska universitātē dabas zinību fakultāti. Atgriezusies Latvijā, strādājusi Izglītības ministrijas Skolu muzejā, 1923.–1925. g. studējusi Tērbatas universitātē medicīnas un fizioloģijas nodaļā, 1927. g. beigusi Cīrihes universitātes Fizioterapisko institūtu un Rīgā dibinājusi Fizikālo Terapijas institūtu. Latvijā publicējusi 37 grāmatas – "Zaļbarības ēdieni", "Ievads zooloģijā", "Hormonu nozīme", "Veselības un ilga mūža noslēpums" u.c., daudz uzstājusies un publicējusi presē savus padomus. 1944. gadā Dora Švīkule devusies uz Vāciju un Eslingenā savas zināšanas veltījusi atbrīvoto latviešu leģionāru aprūpei. Tur viņa iesaukta par “leģionāru eņģeli”. 1951. gadā pārcēlusies uz Šveici, darbojusies Cīrihes "Arbeiter-Hilfswerk" organizācijā. Dora Švīkule nodzīvojusi garu mūžu un mūžībā aizgājusi 1974. gadā Šveicē.