Raidījumā Zaļais vilnis zoologs Vilnis Skuja sagatavojis dabas ziņas par to, kurš dzied, kurš nārsto un kas zied.

Zinātniskā institūta “ Silava” vadošais pētnieks Jānis Ozoliņš stāsta, kā var uzzināt lielo pārnadžu skaitu mežā, skaitot ekskrementus.

Dabas eksperte Julita Kluša savukārt stāsta par kadiķiem un aicina fotografēt lielākos un skaistākos kadiķus, lai varētu atjaunot datu bāzi par šiem kokiem. Tāpēc Julita aicina kadiķu fotogrāfijas un norādes, kā tos sameklēt, sūtīt uz e-pastu drk@dziedava.lv

Bet aprīļa vidū Dabas muzejā jau 14. reizi pulcējās labākie putnu fotogrāfi: sarunas ar fotokonkursa laureātiem Jāni Bērziņu, Ēriku Tempelfeldu, Līvu Mankus, Zani Pārupi un Latvijas dabas muzeja ornitologu, fotokonkursa organizatoru Dmitriju Boiko.

Aprīļa vidus dabas ziņas

Tā vien šķiet, ka ziemas mētelis kaut kur ziemeļos aizķēries un ziema to atsvabināt gribēdama, kavējas visai netālu no Latvijas robežas. Dzelteniem ziediem zied blīgznas un siltajās dienās tajās san bites un kamenes, bet aukstums, kas šopavasar laiku pa laikam liek sevi manīt, neatkāpjas. Vēl pirms nedēļas skudras tupēja uz pūžņa virsmas biezā slānī, šonedēļ tās iedrošinās nokāpt zemē un paiet kādu gabaliņu nostāk no pūžņa. Vakarā, putnu korim pieklustot, skaļi dūcot lido bambāļi.

Rīta agrumā, kad dzied ne tikai mūsu rezidenti, bet arī lielais migrantu-caurceļotāju bars, ir pasakaini patīkami. Sarkanrīklītes uzsāk solo dziedāšanu krietnu brīdi pirms saullēkta. Pēc laiciņa tām pievienojas melnie meža strazdi. Tad sāk dziedāt dziedātājstrazds. Un tad - žubītes.

Bet tad, kad mežmalā nolaižas mežastrazdu jeb plukšķu bars, dziedāšana sasniedz kulmināciju. Plukšķa vienveidīgā trīsskaņu dziesmiņa neliekas izcila, bet, kad kopā saplūst to vairāki simti, dziesma iegūst milzu spēku.

Arī dzērves sasaucas ne tikai pirms saullēkta, bet iztraucētas - pat nakts melnumā. Tad no tuvējā meža ezeriņa paceļas ziemeļu gulbju pāris, tie met vairāku kilometru plašu riņķi un pieklieguši visu pasauli beidz savu dziedāšanas tūri turpat, kur sākuši.

Lielais dumpis korī dzied basa partiju, dumpja zemā balss dzirdama pat vairāku kilometru attālumā. Kā par brīnumu šajā aprīļa skaņu korī iederas pat šķietami triviālā meža pīļu pēkšķēšana, kad uzbudinātie tēviņi izrādās viens otram un cenšas atstāt iespaidu uz pīļu māti. Šis ir laiks, kad tiešām ‘naktī pīles kliedz’.

Uz dīķi cita pēc citas, veidojot garas rindas, nāk parastās vardes. Tā saucamās brūnās vardes, pie kurām pieskaita parastās un purva vardes, sāk nārstot pirmās, jau tad, kad dīķa ēnainākās daļas vēl klāj ledus. Cita pēc citas, pa taisnāko ceļu tās ierodas nārsta vietā. Dažai mātītei uz muguras kā tāda mugursoma pieķēries tēviņš. Vardes steidzas atgūt iekavēto. Dažviet varžu ceļi krustojas ar mūsu lielceļiem un šosejām. Šādās vietās šoferiem vajadzētu braukt lēnāk, jo vardīte nogulējusi visu ziemu un nu to kāds “pofigists” sabrauc pavasarī.

Parasto varžu kompānija murrā kā kaķis, bet purva varžu tēviņu balsis atgādina verdoša katliņa burbuļošanu, ja koris daudzgalvains vai tālas suņu rejas, kad purva varžu tā pamazāk. Absolūtais vairums koristu, šai laikā, ir vīrišķu dzimtes vardes. Mātītes lietišķi ieradīsies vēlāk un uz īsu brīdi, lai iznērstu ikrus.

Arī tritoni, kuri ziemu pavadījuši bebru alās, dodas dīķa vai kāda lēni tekoša ūdens virzienā. Tritoniem patīk nelieli dīķīši un tiem nekas nebūtu pretī, ja visas zivis tajos izrādītos noslāpušas. Dīķos, kur dzīvo zivis, tritonu mazuļiem izdzīvot grūti, jo zivīm ļoti garšo mazie tritonbērni. Tritoni arī drīz sāks nārstot. Tritoni ir klusētāji, jo te galvenā loma ir tēviņa vizuālajam tēlam, tāpēc viņa kāzu tērps izgreznots plandošiem volāniem. Tēviņi ūdenī dejo necilo mātīšu priekšā, tie ieņem dažādas pozas un paliek tādā stāvoklī kādu laiciņu, ļaujot mātītei izbaudīt skata vienreizīgumu. Izvilkts sausumā tritonu tēviņš apgāžas uz muguras, izrādot savu oranži dzelteno vēderu. Tas tiek darīts ar nolūku. Tritona ādā ir indes dziedzeri un ja esat lapsa vai jenotsuns, kas nolēmis glumo astaini apēst, tad tā nejaukā garša nāks jums ikreiz atmiņā un liks riebumā novērsties, kad atkal ieraudzīsiet brīdinājuma krāsās krāšļoto vēderu. Līdzīga aizstāvības taktika izveidojusies krupjiem. Parastajam krupim arī nārsta laiks un tā dziesmiņu var dzirdēt katrā dīķītī.

Odzes vēl ir mazkustīgas. Ja, rīkojot sakopšanas talku, atrodat kādu savā pagalmā, tad pierādiet, ka esam dabas mīlētāji, nesitiet čūsku nost, bet iedzeniet to maisā un aiznesiet uz mežu.

Eži pamodušies no ziemas miega tipina savās gaitās. Kurzemē modušies sikspārņi

Zīdastes ligzdos taigā, bet pagaidām tās vēl kavējas tajos Latvijas ābeļu dārzos, kuros no rudens zemē palikuši nesavākti āboli. Tur tagad ir vislielākās izredzes šos gaumīgi krāšņos, cekulainos putnus ieraudzīt, jo diez vai daudzi no jums pavasarī apmeklē sūnu purvus, kuros zīdastes jūtas kā mājās un barojas ar pērnajām dzērvenēm. Zīdastes ilgi zemē nekavējas, bet salasījušas pāris saldskābo pavasara dzērveņu, sirsinādamas salaižas priedēs. Pēc brīža tās atkal ir zemē un īsu brīdi turpina ogot.

Zāļainākajās purva daļās blēj mērkaziņas. Pareizāk sakot ‘blēj’ to astes. Malējās stūrspalvas putnam pikējot vibrē un rada blējienam līdzīgo skaņu. Uz zemes, riestojošās mērkaziņas, sauc paskaļu ‘ķiku, ķiku’ un šo skaņu var dzirdēt daudz biežāk par blēšanu.

Medņu mātes var novērot ceļu malās ēdot gastrolītus (kaļķvielas). Ieraugot lielo brūno putnu jāsāk bremzēt, lai izvairītos no jauna priekšējā stikla iegādes.

Mežos zied vizbuļi un lakači, pļavās raisās gaiļpiešu dzeltenie ziediņi. Bērziem tek sulas, bet piesaulītē alpu jāņogu krūms pavisam zaļš. Zaļš ir arī lapu koku mežā. Vēl jau lapas kokiem slēpjas pumpuros, bet cik tad ilgi vairs tā. Pēc diviem mēnešiem būs jākur Jāņugunis!