Laikmeta ētiskās prasības. Saruna ar teoloģi un rakstnieci Ilzi Jansoni

Raidījumā Brīvības bulvāris saruna ar teoloģi un rakstnieci Ilzi Jansoni par laikmeta ētiskajām prasībām, par “sava tuvākā mīlēšanas” vienkāršību, par ienaidniekiem, iekļaujošās sabiedrības jēdzienu, feminisma cīņu par un pret.

Ilze Jansone saka, ka viņa ir viena no tām retajām latviešu rakstniecēm, kas godprātīgi cenšas saskatīt Visuma uzbūvi zāles stiebrā. Latvijas Universitātē ieguvusi doktora grādu teoloģijā, publicistikā pievēršas gan latviešu jaunākajai literatūrai, gan dažādiem ar teoloģiju saistītiem jautājumiem. Viņas interešu lokā ir reliģiozitāte un sabiedrības mijiedarbība, literatūra un feminisma teorija.

Kas ir tas, kas nodarbina tavu prātu šobrīd?

Ilze Jansone: Viens jautājums, kas nodarbina manu prātu un kas apvieno visu, ko es daru, tāda lietussarga tēma varētu būt, kas apvieno gan to, kāpēc es rakstu, gan to, kāpēc es nodarbojas ar teoloģiju, gan to, kāpēc es metos nodarboties ar literatūrzinātni, ir pavisam vienkāršs, mani nodarbina jautājums par sabiedrības izglītotību. Man šķiet, ka daudzās jomās mūsu sabiedrība nav izglītotas, par to esmu rakstījusi, kaut vai reliģiskajos jautājumos mūsu zināšanas ir nepietiekamas. Un man šķiet, ka manās rokās ir visi ieroči, lai, pirmkārt, sekmētu, lai mēģinātu sekmēt sabiedrības izglītotību kopumā. Nerunāju par saviem studentiem, studenti parasti ir forši. 

Un, otrkārt, mani uztrauc, cik nabadzīga ir mūsu valoda. Ja mēs paklausāmies, kā mēs runājam (..) Vārdu pietiek, bet mēs tos neizmantojām. Nez kāpēc apgalvojam nereti, ka angļu valoda ir bagātāka par latviešu. Es tam nekad nepiekritīšu. Pat ja ir kādi sarežģīti tulkojami jēdzieni vai sarežģīti tulkojami izteicieni vai tamlīdzīgi, tad vaina ir tulkotāja latviešu valodas nezināšanā, nevis latviešu valodā paša. Un tā ir vēl viena lieta. Man šķiet, ka mēs turpinām noplicināt latviešu valodu, un latviešu valoda ir svarīgākais, kas man ir.  Tā ir viena no būtiskākajām lietām vai īpašībām, kas man piemīt un kas ir jāattīsta, strādājot ar valodu ikdienā, mēģinot šīs zināšanas kaut kādā veidā vismaz nodot tālāk un ne jau kā gramatiku, bet valodu kā domāšanas instrumentu.

Vērtējot šī brīža ģeopolitisko situāciju un sabiedrības attieksmi, Ilze Jansone atzīst, ka jebkurš karš, jebkura traģēdija no vienas puses, bet tādās ļoti vispārējās lietās sabiedrību. 

Ilze Jansone: Lielās līnijās mēs esam parādījuši to, ka mēs spējam apvienoties un, piemēram, palīdzēt kara bēgļiem no Ukrainas un palīdzēt arī ukraiņiem, kuri karo. (..) Tā otra puse, kas parādās, ir, piemēram, tā izmisīgā cīņa par latviešu valodu. 

Viņa min, ka kara kontekstā varbūt nevajadzētu salekties, ja kāds ar tevi runā krieviski, jo izrādās, ka tie ir kara bēgļi no Ukrainas, jo ne visi bēgļi zina angļu valodu. 

Ilze Jansone: Es piekrītu, ka ar krievvalodīgajiem, kas dzīvo šeit 30, 40 un 50 gadus, viņiem ir bijis pietiekami daudz laika iemācīties valsts valodu un kā ar viņiem nav jārunā krievu valodā. Bet ar tiem cilvēkiem, kas dzīvo šeit četrus sešus mēnešus, es neuzskatu, ka es nevarētu runāt vai mēģināt sarunāties krievu valodā. Viņiem ir pilnīgi citas rūpes - viņu tēvi, vīri, brāļi, brālēni ir karā. Šeit ir atbraukuši cilvēki, kuri vēlas patverties no kara, pabalsts nav mūžīgs, viņiem ir jāsameklē darbs, ir jāmēģina kaut kādā veidā saprast, ko darīt, piemēram, ar bērnu izglītību. Nu pa kuru laiku viņi mācīsies latviešu valodu.