Raidījumā Brīvības bulvāris saruna vēsturnieku Gati Krūmiņu par vēsturisko atmiņu, latviešiem un vēsturiskām impērijām, vēstures propagandu un kara laika komunikāciju.

"Kā neapmaldīties nākotnē?" Pirms gada Vidzemes Augstskola izdeva krājumu, kura ievadā rakstīts, ka novilkt striktas robežas starp pagātni, mūsdienām un nākotni nav iespējams. Pagātne ir veidojusi mūs un mēs ar saviem šī brīža pieņemtajiem un nepieņemtajiem lēmumiem, izdarītajiem un neizdarītajiem darbiem veidojam nākotni. Arī nākotne pēc kāda laika kļūs par pagātni.

Ko mācīties no ģeopolitikas?  Šī gada laikā ļoti bieži notiek atsaukšanās uz vēsturi, uz pagātni, un vēl aizvien mēs mēģinām saprast to, kas notiek ar kaut kādiem vēstures argumentiem.

Gatis Krūmiņš: Pirmā lieta - sadarbība. Mums, īpaši tādiem maziem, lai arī cik grūti, mums ir jāsadarbojas. Tajos laikos, kad mēs esam kaut ko sasnieguši, tad esam bijuši kopā ar tiem pašiem leišiem, igauņiem, lai arī paplēsušies. Tomēr Neatkarības kara laikā mēs spējām kaut kādā veidā šeit vienoties un tikt galā. 30. gadu beigās, 40. gads - gandrīz nesarunājāmies, līgumus bijām saslēguši, reāli nekas nenotika. No tā mēs varam mācīties. 

Tagad situācija ir daudz labāka, bet mums visu laiku ir jāuztur attiecības. Piemēram, ir ļoti labi, ko es redzu, ka augstākās vadības līmenī, vismaz personīgi prezidentiem jāpazīst citam citu. Kad ir kaut kādas ziepes, tad paņem un piezvani - klausies, ko darām. Nevis rakstam kaut kādu vēstuli, prasām kaut ko, saucam sapulces, bet uzreiz zvani kaut kādiem atslēgas cilvēkiem. Tu saproti, kas notiek, tas ir tas tīkls, ka tu pazīti kādus cilvēkus. (..) Un spēt arī tai sadarbībā iziet uz kompromisiem, bet atkal nepazaudēt būtību. Tto nevar vienā dienā, tas jāmācās. To es it kā redzu, ar visām birokrātijas blaknēm, kas ir Eiropas Savienībai, ka tas ir palicis labāk. To mēs varbūt esam iemācījušies.

Vai mēs protam runāt par vēsturi? Kā politiskā līmenī mēs runājam par pagātni?

Gatis Krūmiņš: Kā runājam tagad, kādus epitetus lietojam, izteikumus, kāda ir mediju vide. Mūs brīdināja pirms diviem trim gadiem, kovids jau kaut kādā veidā iesāka, ka kādam dūres būs nepatīkami kadri. Tagad reāli rāda nāvi, kas ir bijusi, tiešajā ēterā, un tur vairs gandrīz nekādi brīdinājumi netiek izteikti. Protams, tā ir kara komunikācija, mēs esam radikālizējušies par daudzām lietām. Tā tas notiek, tanī brīdī, kad ugunsgrēks, tu domā savādāk - ko tu glābsi, kā tu darīsi.

(..) Ir vēl viena lieta, ko esmu tagad atkal sapratis.

Ik pa laikam saka, ka mēs pārrakstām vēsturi. Manuprāt, tas ir normāli un tā tam ir arī jābūt, jo tu nevari, tas  ir kā gravitāte, tu nevari izvairīties no tā, ka katrs laikmets nāk savām prasībām. (..) kaut kas mainās, un mēs arī uz pagātni paskatāmies ar citām acīm. 

Piemēram, tas, kā es tagad paskatījos nedaudz citām acīm uz pagātni, Padomju Savienība un šis lielkrievu elements. Vēl pirms gadiem bija tādas esejas jāraksta par padomju propagandu, un es iekšēji gribēju sevi cenzēt. Pēc pētījuma sanāk, ka tas krieviskais ārkārtīgi dominējošs, izcelts.

Tāds impēriskums, būtībā tāds šovinisms diezgan daudz, kur būtībā mūs nostāda zemākā pozīcijā. Mēs tāda etniskā nācija, tur dziesmu svētki. Bet krievi tāda politiskāka, karā viņi varonīgāki. Tas iet cauri vēstures grāmatām. Es domāju, kā es rakstīšu, tad vēl nebija tas laiks.

Tagad mēs paskatāmies, ir cita situācija, un mēs redzam, ka tas padomju imperiālisms, ka mēs vairāk likām akcentu uz savu ideoloģiju, ka tas radikālais marksisms, ļeņinisms, tas visiem darīja pāri, arī krieviem. Šobrīd paskatāmies, ka kaut kādā veidā tomēr no Krievijas impērijas transformējas. Kāpēc liela daļa Krievijas sabiedrības pieņēma šo jauno marksisma-ļeņinisma ideoloģiju, tāpēc ka viņa kaut kādā veidā sakrita ar to iepriekšējo laikmetu, kad viņi bija tāda priviliģētā, kā politiskā nācija. Pārējās etniskās.  Tas ir kā "orvelisms", var teikt, ka visi dzīvnieki vienlīdzīgi, citi - vienlīdzīgāki. Savā ziņā sanāk, ka krievi ar to komfortu dzīvoja arī padomju laikā. Viņš bija paslēpts, bet tagad viņš ir izlīdis ārā.

Šobrīd ir tendence ne tikai padomju imperiālismu vai koloniālismu apskatīt, bet mest šo loku daudz senāku. Tajā brīdī, kad konstatējām, ka šis nav tikai Putina karš, tas ir visas Krievijas sabiedrības karš, radās jautājums par to, kas notika 19. gadsimtā.

Gatis Krūmiņš: Mēs nevaram noliegt to, ka esam bijuši ļoti liela daļu no tā un mēs esam tagad atmodušies pēc 30 gadiem. Piemēram, paskatāmies uz Rīgas karti,

atbrauc viens cilvēks no Amerikas, kurš pirmoreiz Eiropā, un viņš tagad paņem Rīgas karti un skatās pēc ielu nosaukumiem. Pēc ielu nosaukumiem viņš skatās - kultūras darbinieki, mākslinieki, literāti. Kurai kultūrai Rīga pieder? Viennozīmīgi Puškins, Ļermontovs un tā tālāk. Ir pilnīgi skaidrs, ka pēc šāda koncepta, ja viņš ir kaut cik zinošs literatūrā, ka tai piederīga krievu kultūrtelpai, tāpēc ka tā ir dominējošā proporcija. Man nekas nav pret Puškinu vai Ļermontovu, talantīgi cilvēki. Bet mums vienkārši tas ir tajā brīdī kaut kādā veidā iesprūdis, un mēs tagad atjēdzamies, ka mums vajag pamainīt proporcijas. (..) Mēs nepamanām ļoti bieži arī paši, ja tu esi pieradis. 

PSRS okupācijas periods, kad caur izglītības sistēmu, caur visu pārējo tevi pieradina pie ļoti daudzām lietām. Patiesībā tevi pieradina arī kaut ko aizmirst, ka tu esi kaut ko aizmirsis. 

Es esmu teicis tādā covid terminoloģijā, ka labākā vakcīna pret dezinformāciju un propagandu ir izglītība un ļoti spēcīga vērtību sistēma. Es domāju, ka to pakāpeniski var ļaut taisīt vaļā brīdī, ka mums ir sajūta, ka sabiedrība nobriedusi. Kā Hitlera "Mein Kampf" Vācijā tagad publicēja. Protams, viņi bija satraukti, aizgāja rekordtirāžas kā bestsellers, bet tas neradīja, piemēram, kaut kādas būtiskas izmaiņas vēlēšanu rezultātos, radikālos spēkus vai kaut ko tamlīdzīgu. Sabiedrība tomēr ir izvērtējusi no un viņa ir imūna pret šādām lietām.

Gatis Krūmiņš ir vēsturnieks, Vidzemes Augstskolas asociētais profesors, vairāku grāmatu un daudzu desmitu publikāciju autors,  veidojis krājumus "Latvijas Republikas dibinātāji un atjaunotāji", "Latvijas tautsaimniecības vēsture". Viņa pētnieciskās intereses saistītas ar ekonomisko vēsturi, vēstures un vēsturiskās pieredzes lomu valsts ilgtermiņa stratēģijas definēšanā un stratēģiskajā komunikācijā. Lasa lekcijas gan Eiropas vēsturē, gan par propagandu un ietekmējošo komunikāciju.