2021. gada noslēdzošajā raidījumā Diplomātiskās pusdienas dodamies uz Āfrikas austrumiem un runājam par Keniju - par Kenijas Republiku, nevis “Dienvidparka” Keniju.

Kenija daudzos jautājumos ir tipiska Āfrikas valsts. Tāpat kā pastāv tipiskas Eiropas vai tipiskas Latīņamerikas valsts raksturīgās iezīmes. Un vienlaicīgi tā ir pilnīgi cita valsts ar citu kultūru un skatījumu, ar citām ārvalstu ietekmēm.

Lai arī mēs Latvijā hipotētiski varam lepoties ar četriem skaistiem gadalaikiem, Kenijā tie ir divi – lietainā sezona un sausā sezona. Zaļo Keniju mēs bildēs esam redzējuši uzreiz pēc lietus sezonas beigām un dzelteno – pēc sausuma perioda.

Un vēl Kenijā no Latvijas atšķirīga ir galdaspēle „Monopols”. Tur tā saucas „Kumiliki” un figūriņas ir taisītas no ziepjakmens, nevis plastmasas. Protams, vietas un īpašumi arī ir pielāgoti Kenijai. Tādēļ arī nevajadzētu brīnīties, ka jāspēlē safari vidū ar degunradžiem.

Kenijas sabiedrība, kā gandrīz visās Āfrikas valstīs ir ļoti daudzveidīga. Valodas, tradīcijas, reliģijas ir daudz un dažādas. Piemēram, lielākā etniskā grupa ir kikuju. Bet arī viņi veido apmēram 17% no valsts iedzīvotājiem. Pirmā oficiālā valoda – angļu – atlikums no britu koloniālās varas, no kuras kenijieši atbrīvojās tikai 1963. gadā. Otra oficiālā ir kisvahili valoda.

Reliģiski – 85% kenijiešu ir kristiešu konfesijām piederoši. Musulmaņi ir apmēram 11% no Kenijas iedzīvotājiem. Valstī nav piedzīvoti masveidīgi pilsoņu kari un varas nodošana bieži notiek miermīlīgā ceļā. Vienlaicīgi – politiskā vardarbība klasiski klātesoša Kenijā. Tā ir hroniska un ar biežiem saasinājumiem. Politiskais ekstrēmisms, etniskās nesaskaņas, atriebēji un taisnības cīnītāji, noziedzīgas bandas – tās ir tika neliela daļa no Kenijas izaicinājumiem.

Nabadzības un nepietiekamo ekonomisko iespēju izraisīta vardarbība, kur nereti paši politiķi uzkūda savus vēlētājus kļūt naidīgiem un agresīviem pret saviem politiskajiem oponentiem, ir plaši izplatīta problēma.

Viens no iemesliem, kādēļ fiziskā vardarbība un nogalināšanas ir daļa no Kenijas politiskās kultūras nav tikai valsts nespēja šos jautājumus efektīvi risināt ar policijas palīdzību. Iemesls tam ir arī demogrāfiskā situācija. Proti, lielais skaits jauniešu, kuri nepietiekamas izglītības, jaunības maksimālisma un to enerģijas dēļ tiek manipulēti un mobilizēti noziedzībā.

Kenija kopš 20. gadsimta vidus ir piedzīvojusi dramatisku iedzīvotāju skaita pieaugumu. Vecumā līdz 15 gadiem ir gandrīz 40% Kenijas sabiedrības, kamēr vēl papildus 21% ir vecumā no 15 līdz 24 gadiem. Virs 65 gadiem, neticami, bet ir tikai trīs procenti cilvēku. Jau 1967. gadā Kenija bija pirmā Subsahāras valsts, kurā valsts līmenī tika aizsāktas ģimenes plānošanas programmas, šajā tūkstošgadē šis vairs nav bijis aktuāli. 1990. gados valdības sāka pievērsties HIV apkarošanai un samazināja finansējumu ģimeņu plānošanas projektiem.

Prezervatīvu lietošanas izplatīšanās samazināja arī dzimstību uz kādu laiku. Ja 1970. gados vienai sievietei vidēji piedzima astoņi bērni, tad 1990. gados skaitlis jau bija 5 bērni, kamēr pēdējā desmitgadē tie jau ir 3 bērni.

Kenija ne tikai ir zaudējusi iedzīvotājus emigrācijas procesos, bet vienlaicīgi tā arī ir bēgļu mērķis. Tur ierodas simtiem tūkstoši bēgļu, sevišķi no vardarbības un valstiski mazspējīgās Somālijas. Un tas nav pārsteigums, ņemot vērā, ka Kenija ir relatīvi mierīgāka un drošāka. Tā ir Austrumāfrikas ekonomikas, finanšu un transporta centrs. Vienlaicīgi valsts cīnās ar ekonomikas kritumu un iedzīvotāji slīgst arvien lielākā nabadzībā. Pie tik liela bērnu un jauniešu skaita ekonomiskā izaugsme ir reāls izaicinājums. Respektīvi – vienkārši nav ne kam radīt darbavietas, ne arī cilvēki būtu kvalificēti strādāt. Rezultātā darbaspēks apmēram 55 miljonu valstī ir tikai ap 20 miljoni.

Kenijas IKP šī gada beigās sasniegs 100 miljardus dolāru un IKP izaugsme šogad ir prognozēta aptuveni 5%. Nākamgad to prognozē ap 6%. Tomēr par spīti ekonomiskajai izaugsmei, vairāk nekā diviem miljoniem iedzīvotāju draud bads. Globālajā bada indeksā Kenija ir ierondota 87. vietā no 116 apskatītajām valstīm. Kenijā bada līmenis tiek raksturots kā nopietns, kaut arī rādītāji kopš 2000. gada ir ievērojami uzlabojušies.

Kā norāda finansiālo pakalpojumu konsultāciju firmas „Regal Africa” dibinātāja un vadītāja Anna Vambui Gaita, bieži vien valdība izvēlas nepareizās prioritātes.

Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.*

* Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.