Lietuvas Republika pēdējos trīsdesmit atjaunotās neatkarības gados. Stāsta lietuviešu filologs, baltists, savulaik Kauņas Vītauta Dižā universitātes profesors Alvīds Butkus.

"Gandrīz līdzīga situācija kā Latvijā. Mums arī bija ļoti plaši attīstīta rūpniecība, pat dažas rūpniecības iestādes nebija vajadzīgas un neizturēja konkurenci pasaules tirgu. Teiksim, radio, televīzija. Tās preces, kas nāca mums ārzemēm bija lētākas, labākas. Tā bija ekonomika," laiku pirms 30 gadiem raksturo Alvīds Butkus. "Mūsu toreizējie vadoņi nolēma slēgt tās fabrikas, tāpat izveidot citādu lauksaimniecību, proti, iznīcināt kolhozus un atdod zemi bijušajiem īpašniekiem. Līdz ar to bija daži pārspīlējumi. Bija tāds cerību laiks, ka dažu gadu laikā mēs panāksim Zviedrijas līmenī vai Skandināvijas līmeni. Gadi gāja, pat desmitgades gāja, bet tik un tā mēs to nepanācām."

Alvīds Butkus atzīst, ka "no tiem cerību laikiem bija arī divi mērķi - bija mērķis iestāties NATO un Eiropas Savienība, bija liela privatizācija, ko pats ļaudis sāka saukt par prihvatizāciju, jo tā bija nekontrolēta pavisam. Bija lielas noziedzības vilnis, pat organizētās noziedzības vilnis, uzplauka reketieri. Tāds bija sākumposms".

Šī attīstība bija ļoti līdzīga visās trīs neatkarību atguvušajās Baltijas valstīs. Arī no tīri politiskā viedokļa, kad kustība "Sajūdis", kas bija Latvijas Tautas frontes ekvivalents, sadalījās sīkākās un precīzāk definētās politiskās partijās un pazuda attiecīgi no politiskās skatuves. Ko var sacīt par politiskās vides attīstību neatkarību atguvušajā Lietuvas Republikā?

"Man nāk prātā Franču lielās revolūcijas dalībnieka un upura Dantona vārdi, ka revolūcija aprij savus bērnus kā tas grieķu dievs. Dantonam ir arī citi vārdi, kā revolūciju iesāk ideālisti, veic kriminālisti un pabeidz karjeristi. Lietuvā arī tāpat bija, kad "Sajūdis" veica savu darbu, diezgan liela sabiedrības daļa gaidīja, ar ko viss beigsies. Un tad, kad viss beidzās laimīgi, viņi aizlidoja no krūmiem un paņēma sev varu. Tas bija 1992.gadā, kad lielu reformu dēļ ļaudis bija neapmierināti par "Sajuža" personām, politiķiem un sāka ilgoties pēc komunistiem. Tā Brazauska partija uzvarēja vēlēšanās un nokļuva pie varas," raksturo Alvīds Butkus.

Butkus atklāj, ka partijas pārstāvji paši brīnījās, kā viņi uzvarēja, uzvara bija tik pārliecinoša, ka pietrūka cilvēku. Vietu Seimā bija vairāk nekā viņiem bija  pretendentu. Tā pakāpeniski bijušie ideālisti no "Sajūža" nokļuva politiskā nomalē. 

Šis aspekts nedaudz atšķir Lietuvu no Latvijas, ka partija, kas nepārprotami sevi pozicionē kā padomju laika kompartijas turpinājumu, proti, Lietuvas Sociāldemokrātu partija ar Aļģirdu Brazausku priekšgalā, ka šī partija guva tādus pamanāmus panākumus. Kas bija pamatā Brazauska uzvaras gājienam?

"Vispirms viņi mainīja savu nosaukumu un kopš šīs maiņas  viņi gāja tālāk un apvienojās ar sociāldemokrātiem, bijušie komunisti ieplūda paralēlā partijā - sociāldemokrātu partijā, kur viņi ir arī līdz mūsu laikiem," norāda Alvīds Butkus. "Arī citās partijās bija daudz bijušo komunistu, var tos nosaukt par nacionālkomunistiem, bet tie tādi nebija, kādi bija Latvijas nacionālkomunisti."

Lietuvā, salīdzinot ar Latviju, tik nozīmīgus panākumus nevarēja gūt partijas, kas pārstāvēja nelietuviešu, pirmām kārtām, krieviski runājošo intereses tā vienkāršā iemesla dēļ, ka šo nelietuviešu ir salīdzinoši daudz mazāk Lietuvā. Kā jūs raksturotu minoritāšu politiku Lietuvā un šī jautājuma ietekmi uz vispārējo politisko situāciju?

"Es jau iepriekšējā intervijā teicu, ka Lietuvā vairāk rūpju ir nevis par krieviem, bet tiem, kas sevi uzskata par poļiem. Krievu partiju mums nebija daudz, bija divas, kas strīdējās savā starpā, bet netuvojas," norāda Alvīds Butkus.

"Bet tā saucamie poļi apvienojās un izveidoja savu partiju. Viņi vienmēr uzvarēja pašvaldību vēlēšanās dienvidaustrumu Lietuvā. Vēlāk, kad samazinājās viņu vēlētāju skaits, viņi pievienoja sev vienu no krievu partijām. Bet viņi visu laiku pieprasa vienu un to pašu, lai poļu valoda būtu kā otra valsts valoda Viļņas rajonos, poļu skolas. Droši var teikt, ka viņi neļauj veidot lietuviešu skolas dažādu iemeslu dēļ. Lietuviešiem tur ir grūtības, teiksim, panākt, lai būtu bērnudārzi lietuviešu valodā.

Mums ir grūtāk tāpēc, ka Polija mums ir it kā draudzīga valsts. Mums ir vieglāk turēties pret krievu radikāļiem, es domāju. Kaut viņus atbalsta Krievija, bet mēs uz Krieviju skatāmies, kā skatāmies, Uz Poliju mēs tā skatīties nevaram. Tā ir problēma."

"Daži poliski noskaņoti cilvēki Seimā pieder tā saucamai Brīvības partijai, kas grib izveidot jauno Mazākumtautību likumu, kurā ir paredzēts otras valsts valodas statuss. Tas, ko neizdevās panākt Latvijā, tagad ir paredzēts Lietuvā," turpina Alvīds Butkus.

Jāpiebilst, ka tā būtu reģionālā valoda, līdzīgi kā Narvas apgabalā Igaunijā.