Šādās pret nostādījuma pozīcijās nonāk darba devējs un darba ņēmējs lauksaimniecības nozarē. Šoreiz runa tieši par Latgali. No vienas puses šajā reģionā augstākais bezdarba līmenis un sūdzības par darba vietu trūkumu, no otras puses darba devējiem, tiem pašiem zemniekiem, grūtības atrast strādājošos fermās vai pie lauksaimniecības tehnikas stūres, turklāt, gan ar atbilstošu kvalifikāciju, gan  ar atbildības sajūtu.

SIA “Agraris” ir viena no lielākajām graudu audzētājām Daugavpils novadā. Ap 1000 hektāru zemes ir jāapstrādā, jāsēj, jāvāc raža un jāprot apieties ar tehniku, tam nepieciešami strādnieki, stāsta Aleksandrs Harlamovs.

“Tā jau lielākoties ir valsts problēma, ka visa jaunatne no laukiem grib braukt projām, Mēs nodarbojamies ar graudkopību un mums trūkst kvalificētu strādājošo.”

Saimniecībā nodarbināti pārsvarā vietējie, apkaimes iedzīvotāji, taču kā daudzās nozarēs,  arī te jāsaskaras ar problēmu, ka kvalificētu  un arī atbildīgu strādnieku lauku uzņēmējiem trūkst. Īpaši tas ir sezonas laikā.  Tomēr arī  šobrīd  brīvas vakances ir un daudz, uz to norāda arī pieprasījums Nodarbinātības valsta aģentūrā.

“Uz šodienu reģistrētas 62 brīvas darba vietas lauksaimniecības nozarē. Ir pieprasīti lopkopji, fermas strādnieki, slaucēji, traktortehnikas vadītāji, automobiļa vadītāji. Darba devēji nodrošina gan transportu no Daugavpils līdz darba vietai un atpakaļ, gan piedāvā dzīvošanu uz vietas. Darba alga šajās profesijās svārstās no 500 līdz 1100 eiro mēnesī.

Sākoties sezonas darbiem, pieprasījums pēc šiem strādniekiem aug. Problēma ir šo darbinieku lielā rotācija saimniecībās, jo darbinieki kavē darbu, tas ir disciplīnas trūkums,” apliecina NVA Daugavpils filiāles nodarbinātības organizatore Svetlana Jerocka.

Ne katram var uzticēt savu fermu, lopus un tehniku, jo viena kļūda var saimniecībai  nest milzu zaudējumus. Mazākās saimniecības cenšas iztikt ar savu ģimenes locekļu iesaisti sezonas darbos, taču, piemēram lopkopībā,  tas nav tik vienkārši, jo arī darbs ir smags, un to kā argumentu, kāpēc darbs lauksaimniecībā nesaista, norāda darba ņēmēji, turpina filiāles nodarbinātības organizatore Svetlana Jerocka.

“Pašus darba ņēmējus nereti neapmierina piedāvātais darba atalgojums šajā nozarē un arī  darba apstākļi, jo darbs ir ļoti smags.”

Ielūkojoties NVA mājas lapā, var uziet sludinājumus, piemēram, Daugavpils novadā Naujenes pagastā:

“Aicinām darbā govju SLAUCĒJU. Darba alga dienā: 16 eiro (BRUTO).”

“Rušonas pagastā, Riebiņu novadā zemnieku saimniecība ar zirgiem, gaļas šķirnes liellopiem aicina LOPKOPI, piedāvā dzīvošanu uz vietas un 500 eiro mēnesī, darba laiks nenormēts,  prasības būt fiziski spēcīgam, vēlamas traktortehnikas vadītāja tiesības un pieredze darbā ar lopiem.”

“Aicinām darbā LOPKOPI / TRAKTORISTU. Fiziski smags darbs. Darba alga dienā: vasaras sezonā no 9.00 līdz 25.00 eiro  (BRUTO) ziemas sezonā no 15.00 līdz 25.00 eiro  (BRUTO). Apmācība darba vietā.”

Apmācība ir vēl viena smaga tēma šajā nozarē. Būtībā nereti savu darbinieku apmācību spiesti nodrošināt paši lauksaimnieki, un tas īsti nav normāli, tā uzsver zemnieks Viktors Kalāns.

“Kāpēc uz uzņēmēju pleciem pārlikt cilvēku apmācību? Pie manis atnāk traktorists, kurš tikko ieguvis traktora vadīšanas tiesības, taču nekādu iemaņu  viņam nav. Es varu viņu pieņemt pie sevis darbā, un varu pēc tam mocīties. Taču es varu nepieņemt darbā, bet apmācīt. Bet tādā gadījumā Darba inspekcija var uzdod jautājumu, kāpēc šis cilvēks atrodas saimniecībā. Taču viņš mācās, un kāpēc man jāmaksā par to, ka es viņu apmācu? Jautājums, kurš mācīs, sniegs pamatizglītību? To, ko vajag darbam es varu iemācīt, svarīga pamatizglītība.”

Šo problēmu par kadru sagatavi, kā uzsver lauksaimnieki,  būtu jārisina profesionālajām skolām, kompetenču centriem,  taču daudzi no tiem pa šiem gadiem zaudējuši gan savu statusu, gan attiecīgi arī jauniešu interesi. Tāpēc zemnieki, lauksaimnieku organizācijas, lai spētu saglabāt ražošanu,  cenšas vērst valdības uzmanību tieši jauniešu piesaistei lauksaimniecības nozarē,  uz to vairākkārtīgi norāda biedrība "Zemnieku saeima". Turpina biedrības valdes priekšsēdētājs Juris Lazdiņš.

“Ja mēs vēlamies iztikt bez trešo valstu darba spēka, tad mums ir jādara viss, lai mūsu jauniešiem, kas to vēlas, būtu iespējas pilnvērtīgi integrēties darba tirgū un redzēt šo darba procesu.”

Kamēr šī joma nav sakārtota, un ko arī norāda problēmas ar trūkstošajām darba rokām lauksaimniecības nozarē,  jaunieši izvēlas citas profesijas vai meklē darbu ārzemēs, bet zemnieki, kā nu kurš varēdams- ar apmācībām, finansiālajiem bonusiem  mēģina piesaistīt strādniekus, nekad gan neizjūtot pārliecību, ka paša apmācītais strādnieks kādu dienu, kā jau tas notiek brīva darba tirgus situācijā, var neaiziet   pie cita lauksaimnieka, un pirmajam atkal  jāsāk viss no gala jauna darbinieka meklēšanā.