Tikai katra sestā Latvijas mājsaimniecība par elektrību maksā pēc biržas cenas jeb mainīgu maksu. Šis pakalpojums prasa pašam rūpīgi sekot līdzi elektrības cenām un, piemēram, veļas mazgāšanu nereti plānot trijos naktī, kad tarifs būtiski zemāks. Tomēr lielākā daļa patērētāju jeb gandrīz divas trešdaļas no visiem aiz nezināšanas, negribēšanas vai tieši pēc rūpīgas izpētes nevēlas šiem jautājumiem pievērst pastiprinātu uzmanību, un par elektrību maksā fiksētu cenu.

Patērētās elektrības gala cena pašlaik var konvertēties rēķinā trijos dažādos veidos. Mājsaimniecībās izplatītākie ir fiksētas cenas līgumi, kādus noslēguši 60 procenti no visiem klientiem.

Fiksētas cenas līgums – fiksēta cena ir nemainīga līguma periodā, tipiski tie ir 12 vai vairāk mēneši. Turklāt cena nemainās neatkarīgi no tā, kad elektrību lieto – darba dienā, naktī, rīta stundās vai brīvdienās. Līdz ar to nav vajadzības sekot cenu izmaiņām un pielāgot paradumus. Tas rada stabilitāti izmaksu prognozējamībā un pasargā gadījumos, kad cena biržā aug. Taču vienlaicīgi nedod iespēju ietaupīt, ja biržā cena samazinās.

Kopš elektrības cenas sāka kāpt debesīs, fiksētas cenas līgumu kļuvis vairāk. Aptuveni tāds pats skaits jeb 16 procenti mājsaimniecību paliek pie līgumiem, kuros cena veidojas pēc notiekošā biržā.

Mainīgas cenas jeb biržas līgums dod būtisku ieguvumu tiem, kas lielāko daļu elektrības tērē naktīs no vienpadsmitiem vakarā līdz sešiem rītā vai brīvdienās jebkurā diennakts stundā un kuru enerģijas patēriņš ir virs 400 kilovatstundām mēnesī. Biržas cena ir izdevīgāka ilgtermiņā. Piemērojot savus patēriņa paradumus biržas cenai, ir iespējams samazināt rēķinu. Taču visu laiku jāseko situācijai biržā, turklāt cena var būt ilgstoši augsta.

Un trešais ir tā sauktais universālais pakalpojums. Tas piemērots tiem, kas paši nav izvēlējušies tirgotāju. Šajā gadījumā maksa ir fiksēta 12 mēnešiem. Parasti tas ir dārgāks, jo tirgotājam tas nozīmē pienākumu sniegt pakalpojumu par fiksēto cenu, pat ja cenas biržā krasi mainās. Patērētājam nedrīkst piemērot sodu, ja viņš no universālā pakalpojuma atsakās.

Bet kādu līgumu mājsaimniecībām izvēlēties? Sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas komisijas vecākais tirgus uzraudzības eksperts Reinis Āboltiņš diplomātiski atbild, ka tas katram jāpēta pašam. Bet, piemēram, ar patēriņu zem 200 kilovatstundām mēnesī izvēlēties mainīgu cenu nebūšot īpašas jēgas, jo potenciālie ieguvumi varētu būt salīdzinoši niecīgi.

Arvien biežāk arī vērojams, ka pīķa brīdis ar rekordcenu biržā ilgst nevis vienu stundu, bet pat trīs stundas no vietas, tāpēc grūtāk pielāgoties ar elektrības taupīšanu.

Līdz ar būtisko cenu kāpumu cilvēki sākuši sūdzēties arī Patērētāju tiesību aizsardzības centram. Daudziem lielie rēķini likuši beidzot ielūkoties parakstītajos līgumos, atzīst centra pārstāve Sanita Gertmane. Taču pamatotu sūdzību esot maz.

Neviens elektrības tirgotājs gan nav izpelnījies patērētāju tiesību sargu sodu. Visbiežāk līgumu noteikumi ir korekti, taču tos nākas izskaidrot cilvēkiem.