Pieprasījums pēc vietējām karpām un forelēm atjaunojies teju pirmspandēmijas līmenī

Aizvadītajos septiņos gados akvakultūras nozarei no Eiropas atbalsta fondiem bijuši pieejami no 25 līdz 30 miljoniem eiro. Tie nonākuši dažos desmitos saimniecību, kas iekšzemē audzē karpas, foreles, samus un stores. Lai gan pašas nozares un Zemkopības ministrijas aplēses par mūsu dīķsaimniecības ciešamām pandēmijas laikā atšķiras, turklāt ierēdņi par akvakultūru ir bēdīgākās domās nekā pati nozare, nu jau esot sācies cerību pilns laiks. Turklāt izaugsmi ļauj plānot arī nākamajiem septiņiem gadiem rezervētais atbalsts.

Akvakultūra jeb zivju audzēšana saldūdenī iekšzemē ir stabila. Tā vērtē Zemkopības ministrija, kas apkopo datus par nozares attīstību. Ik gadu saražojam 650 tonnas zivju, vien pērn Covid-19 ietekmē tirgū nonācis par pāris desmitiem tonnu mazāk, jo bija apstājies ēdināšanas bizness. Ministrijas Zivsaimniecības departamenta direktors Normunds Riekstiņš stāsta, ka ar šo biznesu nodarbojas 173 reģistrēti uzņēmumi.

Dīķos pamatā audzējam karpas, kas akvakultūrā veido līdz pat 85 procentiem. Pārējos procentus veido foreles, sami un stores. No pērn izaudzētajām 626 tonnām tikai 26 tonnas zivju tika eksportētas, tāpēc var teikt, ka zivis notiesā vietējais tirgus.

Zemkopības ministrijas pārstāvis skaidro, ka nozari būtiski skārusi pandēmija, jo pērn apstājies sabiedriskās ēdināšanas bizness, kas bijis liels zivju noņēmējs. Pati nozare gan to īsti neatzīst, jo izaudzē lielākoties karpas, kas restorāniem nemaz neinteresē. Pie pircējiem tās nonāk pārsvarā no veikaliem un dažādiem tirdziņiem, kas krīzi neizjuta tik ļoti.

Akvakultūras uzņēmumiem izdzīvot palīdz arī būtiskais Eiropas atbalsts. Stāsta Lauku atbalsta dienesta Zivsaimniecības un valsts atbalsta departamenta direktors Rinalds Vācers. Savukārt dīķu atjaunotāji, dambju sakārtotāji, tehnikas pircēji un baseinu būvnieki dabūjuši vēl desmit miljonus eiro. Vairāki projekti gan vēl ir procesā.

Latvijas Zivju audzētāju asociācijas izpilddirektors Mārcis Ziņģis atklāj, ka pieprasījums pēc zivīm ir atjaunojies gandrīz pirmspandēmijas līmenī. Ik gadu vietējos dīķos izaudzējam zivis vairāk nekā divu miljonu eiro apmērā. Tendences rāda, ka dīķu skaits mazliet sarūk, taču palielinās palikušo platības.