Pērn Latvijā ar piekrastes zveju nodarbojās 155 komersanti. Tā liecina Zemkopības ministrijas dati. Piekrastes zvejniekiem pieder 340 laivas un gadā viņi nozvejo 3000 līdz 4000 tonnas zivju. Tas nav daudz, tikai 4% no kopējā apjoma, ko nozvejo Baltijas jūrā. Pagājušajā nedēļā notika diskusija par piekrastes zvejniecības nākotni un turpmāk arī piekrastes zvejnieki varēs saņemt Eiropas atbalstu līdz 30 000 eiro. Tāpat tiks pārskatīts piekrastes zvejai reģistrēto laivu skaits un tās, kas netiek izmantotas, tiks no reģistra izslēgtas. Vairāk stāsta Daina Zalamane.

Zemkopības ministrijas Zivsaimniecības departamenta direktors Normunds Riekstiņš stāsta, ka nākamajā ES plānošanas periodā līdz 2027. gadam Latvijas zivsaimnieki no Eiropas fondiem saņems 190 miljonus eiro. Šī nauda paredzēta gan lieliem projektiem - ostu attīstībai, piekrastes dzīves uzlabošanai un vietējām rīcības grupām, lai attīstītu tūrismu un reģionus. Bet pirmoreiz jauna programma ar kopējo finansējumu 2,3 miljoni eiro būs pieejama arī piekrastes zvejniekiem nelielu un vienkāršu projektu īstenošanai.  

„Pievienot vērtību nozvejotajām zivīm, teiksim, varbūt kaut kādu kūpināšanu nelielu izveidot, aprīkojumu iegādāties zivju uzglabāšanai un tā tālāk. Tā kā tas ir pašu zvejnieku ziņā, kas viņiem ir nepieciešams. Lai attīstītu savu darbību, viņiem būs jāsagatavo attīstības plāns – ko viņi vēlas uzlabot ar konkrēto projektu savā darbībā, ko tas dos. Pašreiz piekrastes zvejniekiem arī ir savas nozvejas jāziņo elektroniski, līdz ar to dažādu digitālu aparatūru ir iespēja iegādāties, lai pilnveidotu un attīstītu savu darbību. Vēl viena lieta - ir interese iegādāties arī laivas daudziem zvejniekiem un tagad tiek gatavoti grozījumi MK noteikumos."

 

Biedrības „Mazjūras zvejnieki” valdes priekšsēdētājs Andris Cīrulis priecājas, ka diskusija ar nozares politikas veidotājiem ir uzsākta, jo piekrastes zvejnieku skaits samazinās un senais arods iznīkst. Līdz šim tieši laivu trūkuma dēļ kļūt par jaunu komerczvejnieku bija gandrīz neiespējami.

"Mēs esam pakustinājuši ūdeni, jā, un ceram, ka izdosies. Solījumi ir saņemti daudz un mēs ceram, ka būs. Tās naudas no Eiropas nāks, bet tīri zvejniecībā naudu nevar izmantot laivām un laivu motoriem. Bet zvejniekiem vajag arī mazu ražotnīti, ar savām senām tradīcijām, kas piekrastē bijušas gadsimtiem ilgi. Tas arī cilvēkus interesē, lai arī Latvijas iedzīvotāji dabūtu kvalitatīvu vietējo zivi."

Latvijas lauku konsultāciju un izglītības centra valdes priekšsēdētājs Mārtiņš Cimermanis pagājušajā nedēļā vadīja diskusiju par piekrastes zvejniecības nākotni un vērtē, ka piekrastes zveja ir viena no Latvijas pamatvērtībām, tāpat kā meži, ko saucam par Latvijas zaļo zeltu.

 

„Latvijā ir 550 km jūras robeža, milzīga bagātība, mēs paši to pat nenovērtējam. Pašlaik Eiropā vispār milzīga uzmanība pievērsta tieši piekrastes zvejniekiem, jo viņi tiek atzīti kā vieni no videi draudzīgākajiem. Mums jāpalīdz  ir viņus neapkraut ar birokrātiju, apgrūtinājumiem. Jāveido arodizglītība, jo īstenībā mums vairs nav neviena vieta, kur īsti apmācīt zvejniekus, kā droši strādāt uz ūdens, nerunājot par likumdošanu, kur viņam jāreģistrē lomi, jācīnās ar roņiem, ar kormorāniem. Prieks, ka paši zvejnieki ir sapratuši, ka jārunā par savām tiesībām, par savu pastāvēšanu, par savām problēmām un tas ir tas, ko mēs pašlaik arī kā LLKC gribam palīdzēt. Bet tai pašā laikā ir skaidrs, ka bez valsts atbalsta un tādas plānveidīga pieejas šī piekrastes zvejniecība ir reāli apdraudēta.”

 

Jūras piekrastē zvejo arī ap 1000 pašpatēriņa zvejnieku, kas ar vienu zvejas rīku zivis zvejo savam priekam un savas ģimenes vajadzībām, nevis tirgošanai.