Šonedēļ Daugavpilī notika Labklājības ministrijas rīkotā diskusija par sociālo uzņēmējdarbību. Ministrijas pārstāvji dodas uz Latvijas reģioniem, lai skaidrotu – kas ir sociālā uzņēmējdarbība, kādus atbalstu var saņemt uzņēmumi ar šādu statusu, piemēram,  uzņēmuma ienākuma nodokļa atlaidi, iespēju iesaistīt brīvprātīgos, kā arī iespēju pieteikties Labklājības ministrijas un ALTUM finanšu atbalsta programmai sociālās uzņēmējdarbības attīstībai.

Sociālā uzņēmējdarbība nozīmē ražot preces vai sniegt pakalpojumus ar mērķi risināt kādu sociālu problēmu un radīt labumu sabiedrībai, nevis gūt maksimālu peļņu uzņēmuma īpašniekiem. Patlaban Latvijā ir 69 sociālie uzņēmumi. Visvairāk to ir Rīgā, Pierīgā un Kurzemē, vismazāk – Latgalē, stāsta Labklājības ministrijas pārstāvis Juris Cebulis.

“Sociālais uzņēmums ir uzņēmums, bizness, kurš darbojas nevis peļņas bet cēlo mērķu vārdā, vēlas palīdzēt cilvēkiem, kuriem ir problēmas, lai viņu dzīves kļūtu labākas. Tas ir bizness, kas darbojas sociāliem mērķiem.”

Lai iegūtu sociālā uzņēmuma statusu, uzņēmumam ir jāatbilst vairākiem nosacījumiem.

“Pirmkārt, sociālais uzņēmums ir sabiedrība ar ierobežotu atbildību (SIA). Citas formas neder. Nedrīkst sadalīt peļņu dividendēs, tā ir pat galvenā prasība. Tam ir jābūt strādājošam uzņēmumam, ko apliecina tas, ka uzņēmumā ir vismaz viens strādājošais. Uzņēmumam katru gadu līdz 1.maijam ir jāiesniedz uzņēmējdarbības pārskats, kurā uzņēmums atskaitās kādā veidā un ko ir darījis sociālā mērķa sasniegšanai.”

Uzņēmējdarbības veidam jābūt tādam, kas veic labvēlīgu sociālo ietekmi radošu saimniecisko darbību, piemēram, sociālo pakalpojumu sniegšana, izglītības veicināšana, atbalsts zinātnei, vides aizsardzība un saglabāšana, dzīvnieku aizsardzība vai kultūras daudzveidības nodrošināšana.

“Lielākā daļa uzņēmumu parasti tiek galā ar šo uzdevumu un var saņemt šo statusu. Ir dažādas kļūdas, piemēram, kad uzņēmums nav pareizi noformulējis savu sociālo mērķi. Uzņēmums varbūt vairāk ir orientējies uz mērķa definīciju un saka, ka man būs labs serviss, bet jāsaka ir, ka maniem nodarbinātajiem būs labi apstākļi un es viņus iekļaušu sabiedrībā. Tātad nepareizi un pareizi. Vai ir jānodefinē uzdevumi, kurus es apņemos izdarīt līdz gada beigām. Tas ir iesniegumā pieteikuma prasībā pateikt, ko tu izdarīsi. Pašam apņemties. Apņemties vajag tādus uzdevumus, kurus pēc tam var izmērīt.”

Attīstības finanšu institūcijas “Altum” Sociālās uzņēmējdarbības daļas projektu vadītāja Jolanta Priedniece skaidro, ka pretendēt uz valsts atbalstu var sociālie uzņēmumi, kas ir reģistrēti Labklājības ministrijas sociālo uzņēmu reģistrā.

“Sociālais uzņēmums var lūgt granta piešķiršanu gan ilgtermiņa ieguldījumiem, apgrozāmajiem līdzekļiem, tai skaitā apmācībām un konsultācijām, kā arī darba atlīdzības izmaksām. Granta apmērs ir atkarīgs no uzņēmuma vecuma un saimnieciskās darbības apjoma. Minimālais grants var būt 5000 eiro, maksimālais – 200 000 eiro.”

Kā biežāk sastopamās kļūdas “Altum” pārstāve minēja nepārdomātās idejas, nesaplānotās izmaksas un neparedzētās izmaksu neparedzēšanu.

“Projekta iesniedzējs neiepazīstas ar visiem nosacījumiem par iesniedzamajiem dokumentiem un tiek sniegta nepietiekama informācija par biznesa projektu. Projektā tiek norādīta pretrunīga informācija, kā arī nav pamatojuma dzīvotspējīgai biznesa idejas realizēšanai. Nav veikta pietiekoša izpēte, nav konkurenti izpētīti, tirgus un līdz ar to vēl ir jāpiestrādā un tad tikai var iesniegt pilnu dokumentu paketi, lai “Altum” varētu sniegt gala lēmumu par projektu, piešķirt grantu vai nē.”

Kā viens no sociālā uzņēmuma piemēriem ir Jēkabpilī strādājošais SIA „Domus atbalsts”. Tas sniedz sociālās rehabilitācijas pakalpojumus - psihologa, logopēda, audiologopēda, fizioterapeita, tehniskā ortopēda un citu speciālistu pakalpojumus.

Uzņēmuma dibinātāja Kristīne Ozola, daloties savā pieredzē, norādīja uz likumdošanas nepilnībām, kas šobrīd pastāv.

“Ja mēs runājam par uzņēmuma dibināšanu, tad pirmkārt, sociālās uzņēmējdarbības likumā nav konkrēti definēta šī dibināšanas kārtība, visas nianses. Faktiski nodibināt uzņēmumu it kā ir vienkārši, bet pēc tam ar šiem statūtiem startēt “Altum” atbalsta programmā ir sarežģīti, ja statūti ir uzrakstīti nepareizi.”

Otrs izaicinājums ir tas, ka jaunam uzņēmumam ir sarežģīti darbiniekiem samaksāt pilnas algas un nomaksāt valsts sociālās apdrošināšanas iemaksas.

“Es uzskatu, ka noteikti sociālie uzņēmumi būtu jāatbrīvo pilnībā vai daļēji no šīm valsts sociālās apdrošināšanas iemaksām, jo darba devēja slogs ir ļoti liels un jaunam uzņēmuma ir ļoti sarežģīti piesaistīt darbiniekus, nodrošināt viņiem visas sociālās garantijas un būt konkurētspējīgam tirgū. Jo sociālo uzņēmumu mērķis ir ne tikai veikt saimniecisko darbību, bet visu peļņu novirzīt kaut kāda sabiedriskā labuma mērķim. Tātad peļņai ir jābūt, lai varētu sasniegt šo mērķi.”

Ja sociālajam uzņēmumam arī izdodas saņem “Altum” grantu, tad sākotnēji tam jebkurā gadījumā ir jāizmaksā šīs summas un tikai pēc tam var saņemt atbalstu.

“Tātad uzņēmumam jau pašā sākumā ir jābūt starta kapitālam, ne tikai šim kaut kādam līdzfinansējumam, kas ir paredzēts, ja nemaldos 10%, bet starta kapitālam, lai sākotnēji vispār varētu uzsākt darbību un vēlāk saņemt šo atbalstu grantu veidā.”

Jēkabpils sociālā uzņēmuma “Domus atbalsts” dibinātāja ir saskārusies arī ar to, ka valsts un pašvaldības iestādes nav saprotošas.

“Neizprot, kas ir sociālā uzņēmējdarbība, jo uzskata, ja tas ir SIA, tad tas gūst ienākumus un nekādas privilēģijas šim uzņēmumam nevarētu būt. Otrs, ka sociālais uzņēmums strādā tādā pašā konkurencē, kā visi pārējie uzņēmumi. Neviens atplestām rokām mūs negaida. Tāpēc nesakrīt arī tas, kā tiek pasniegts sabiedrībā, cik tas ir vienkārši un elementāri un jauki nodibināt sociālo uzņēmumu, bet bieži vien nenorāda ar kādām problēmām un grūtībām šie uzņēmumi var saskarties.”

Lai skaidrotu sociālās uzņēmējdarbības būtību un specifiku septembrī Labklājības ministrija organizē reģionālo diskusiju ciklu “Tu un sociālā uzņēmējdarbība – vai vajag?”, kas norisināsies piecās pilsētās: Liepājā, Valmierā, Daugavpilī, Jelgavā un Rīgā.