Kārtējā "Euranet Zaļā kursa" raidierakstu sērijā runāsim par to, kā būtu jāvēršas pret lielākajiem vides piesārņotājiem, kuru darbība sekmē klimata pārmaiņas. Ar pātagu, vai tomēr ar burkānu?

Neizbēgamās, bet nepieciešamās izmaksas un upuri, kas ir mūsu cīņā pret klimata pārmaiņām un kaitējumu videi, rada sabiedrībai daudz problēmu. Viena no šādām problēmām ir saistīta ar taisnīgumu un godīgumu. Vai sabiedrībai kopumā būtu jāmaksā par to, lai sakoptu salīdzinoši neliela skaita lielo piesārņotāju radīto postu? Piesārņotāju, kuri nereti gūst ievērojamu peļņu no savām videi kaitīgajām darbībām.

Princips „piesārņotājs maksā” paredz, ka tiem, kuri ir atbildīgi par videi nodarīto kaitējumu, būtu jāsedz izmaksas, lai samazinātu savas darbības negatīvo ietekmi. Vai tas būtu ūdensapgādes uzņēmums, kas iepludina notekūdeņus jūrā, autotransporta uzņēmums, kura autoparkā ir tikai ar dīzeļdegvielu darbināmas kravas automašīnas, vai rūpnīca, kas gaisā izmet lielu daudzumu oglekļa dioksīda. Bet tik pat labi tas var būt uzņēmuma vadītājs, kurš bieži dodas uz sanāksmēm ārzemēs.

Radiostaciju tīkls „Euronet Plus” nolēma izpētīt, vai princips „piesārņotājs maksā” ir pamatots.

Bet vispirms ir jānoskaidro, kā tas darbojas? Izaicinājums ir kvantitatīvi noteikt konkrētās darbības radītā kaitējuma apmēru un intensitāti, lai varētu piemērot pareizu un samērīgu nodokli. Šādi darbojas oglekļa cenu noteikšanas mehānismi, piemēram, oglekļa nodokļi vai oglekļa izmešu ierobežošanas un tirdzniecības sistēmas. To mērķis ir samazināt siltumnīcas efektu izraisošo gāzu izmešus, nosakot oglekļa izmešu cenu un tādējādi mudinot uzņēmumus pāriet uz tīrākiem enerģijas avotiem un tehnoloģijām. Šādi nodokļi, liekot pašiem piesārņotājiem uzņemties atbildību par videi nodarīto kaitējumu, ir paredzēti, lai netieši finansiāli stimulētu ilgtspējīgākas darbības un tīrāku tehnoloģiju ieviešanu.

Vairāki mūsu kolēģi devās uz laukiem, lai runātu ar zemkopjiem un viņu pārstāvjiem. Lauksaimniecība pašlaik ir īpaši karstu debašu temats, jo Eiropas Savienība nesen pieņēma lēmumu atļaut turpināt lietot glifosātu, kas ir ļoti pretrunīgi vērtēts pesticīds.

Eiropas Parlamenta deputāts no Rumānijas Tudors Čjuhodaru, kurš darbojas Vides, sabiedrības veselības un pārtikas nekaitīguma komitejā, sarunā ar Rumānijas Radio ļoti tieši izteicās par pesticīdu ietekmi uz sabiedrības veselību.

Marija Grācija Mamučīni ir lauksaimniece un prezidente federācijai „FederBio”, kas apvieno organizācijas no visas bioloģiskās lauksaimniecības piegādes ķēdes, lai aizsargātu un veicinātu šo zaļo nozari. Viņa uzskata, ka jēdziens „piesārņotājs maksā” lauksaimniecībā noteikti ir aktuāls.

Protams, daži lauksaimnieki ļoti asi izsakās par Briseles ierosinātajām izmaiņām. Piemēram, Lietuvas Lauksaimnieku savienības priekšsēdētāja vietnieks Marijuss Kaktis uzsver, ka prasība pēc arvien videi draudzīgākiem risinājumiem rada lielu spiedienu uz jau tā grūtībās nonākušajiem zemniekiem un galu galā var likt daudzām saimniecībām izbeigt savu darbību.

Tomēr pētījumā, ko septembrī publicēja platforma „TP Organics”, kas apvieno mazos un vidējos uzņēmumus, lauksaimniekus, patērētājus un zinātniekus, teikts, ka ES plāni samazināt pesticīdu lietošanu, aizsargāt augsni un atjaunot dabu ir gan „sasniedzami, gan nepieciešami”. Platforma aicina ES lēmumu pieņēmējus „turpināt attīstīt bioloģisko lauksaimniecību, nevis dot priekšroku ražas palielināšanai par jebkuru cenu”.

Burkānu vai pātagu?

Jautājums ir, vai mums tas jādara, izmantojot burkānu vai pātagu? Slovēnijas Ilgtspējīgas attīstības fonda profesors un projektu vadītājs doktors Jonass Zonenšeins ir skeptisks par piesārņojuma nodokļiem, taču atbalsta stingrus pasākumus. IT nozarē strādājošā vācu uzņēmēja Mariona Šulca atbalsta pozitīvāku pieeju.

Daudzas iesaistītās personas atbalsta divpusēju rīcību: stimulēt un vajadzības gadījumā sodīt. Šādu pieeju noteikti atbalsta arī ekonomiste Kinga Thuševska no Kozminska Universitātes Varšavā. Portugāļu vides socioloģe Luīza Šmite tam piekrīt. Taču, viņasprāt, galīgais mērķis būtu panākt, lai šādas nodevas ir pagaidu līdzeklis.

Tāpat kā visās dzīves jomās, arī šeit ir jābūt došanas un ņemšanas elementam, tāpēc šos uzlabotos resursus varētu un vajadzētu ieguldīt videi draudzīgos risinājumos.