Bērnu aizsardzības sistēma: trūkst datu par vardarbību, trūkst pakalpojumu cietušajiem

Raidījuma skanēšanas laikā aicinām sūtīt Whatsapp ziņas uz numuru 25660440.

Centrs "Dardedze" konferencē ar nosaukumu "Aizej tur, nezin kur: ceļa meklējumi vardarbības pret bērnu novēršanai atgādināja, ka Latvijā trūkst datu, cik bērnu cietuši no vardarbības, kā arī to, ka bērnu aizsardzības sistēma ir sadrumstalota un bieži notiek cīņa ar sekām pēc vardarbības, nevis mērķtiecīgs darbs, lai to nepieļautu.

Pasaules dati ir skarbi: katrs otrais bērns cieš no vardarbības, ik pēc  septiņām minūtēm kāds nepilngadīgais mirst vardarbības rezultātā, bērni ar īpašām vajadzībām cieš no vardarbības četras reizes biežāk nekā citi bērni; bērnībā no seksuālas izmantošanas cietusi katra piektā meitene un katrs desmitais zēns; ja bērniem ir attīstības traucējumi, iespēja ciest no seksuālas izmantošanas pieaug līdz 68% meitenēm un 30% zēnu.

"Pasaules dati ir traki, bet Latvijā ir labi, Latvijā datu nav, varam izlikties, ka viss ir kārtībā," ar ironiju uz problēmu raugās centra “Dardedze” valdes locekle Laila Balode.

"Tā ir lielākā problēma, ka līdz šim neesam balstījušies uz konkrētiem datiem, lai saprastu, kas ir problēma un kā to risināt."

Mums nav bērnu un ģimenes politikas Latvijā, vairākkārt diskusijā raidījumā Ģimenes studija norāda viešņas. Laila Balode atzīst, ka politika iedot konkrētu rāmi, ka visiem darboties, ja tā nav, lietas notiek ļoti haotiski.

"Latvijā ir ļoti stingrs tiesiskais ietvars, bet nav politikas," norāda sociālantropoloģe, Latvijas Universitātes asociētā profesore Aivita Putniņa. "Viss mums nodefinēts, bet nav izpildījuma līmeņa."

"Nav skaidra algoritma, kā rīkoties situācijā, kur kāds vecāks ir apjucis, ko darīt ar savu bērnu, pietam apzinoties, ka bērns ir konkrētā vecuma posmā," vērtē Laila Balode. Viņa arī analizē, ka labas iniciatīvas bieži ir saistītas ar projektiem, kas nav ilgtermiņa.

Balode arī min, ka katrā pašvaldībā ir izveidojies savs unikāls ceļš, ka problēmas risina. Daudzviet katrs dzīvo savā vertikālē - sociālie darbinieki dzīvo savā informācijas laukā, dakteri savā, bāriņtiesa savā, viņiem horizontāla sadarbība līdz šim nav izdevusies. 

"Tikai tad mēs varēsim runāt par sistēmu, ja mums beidzot izdosies horizontāli sadarboties," uzskata Laila Balode. "Ja skolotājā bērnudārzā ierauga, ka kaut kas nav kārtībā, viņa zinās, kā rīkoties, viņa rīkosies, kas svarīgi, viņai par to nekas nebūs pēc tam."

Diemžēl sociāli aktīvus cilvēkus sistēma nepasargā.

Aivita Putniņa norāda, ka nav arī koordinējošās institūcijas, kas uzņemtos rūpi par to. Tāpat trūkst resursu centru, kur būtu dažāda veida speciālisti, kur gan vecāki, gan bērni, kam ir problēmas vai grūtības varētu nākt pēc padoma. Tās ir divas lietas, kas ir visvairāk nepieciešamas.

"Ja mums būs tie algoritmi, mēs zināsim, kā rīkoties, bet mums nav kurp aiziet," norāda Aivita Putniņa.

Arī Pārresoru koordinācijas centra pārstāve Nita Jirgensone atzīst, ka visvairāk trūkst pakalpojumu. Tāpēc ir izstrādāta koncepcija par psiholoģiski medicīniskā atbalsta dienesta veidošanu, kas būt sākums, strādājot preventīvi, sākot jau ar maziem bērniem, lai pēc iespējas ātrāk pamanītu riskus un pamazām palielinātu pakalpojumu klāstu. Centru sākotnēji iecerēts veidot Rīgā, pēc tam reģionos.

Vērtējot citu valstu veiksmīgo pieredzi vardarbības izskaušanā pret bērniem un bērnu starpā, Balode atzīst, ka fundamentāli atšķirīga pieeja ir starpinstitūciju sadarbība. Tiek veidotas profesionāļu komandas, kuras strādā ar konkrētu problēmu.

"Ir  pilnīgi vienalga, vai esi dakteris, vai policijas darbinieks, vai sociālais darbinieks, vai pedagogs. Šie cilvēki atrod laiku. Es nezinu, kā tas tur tiek organizēts un kas par to maksā, acīmredzot ir sava zināma sistēma. Bet viņiem ir atbildība savas kopienas priekšā, kur viņi strādā un viņi nāk kopā un kopīgiem spēkiem risina problēmu," norāda Balode, piebilstot, ka Latvijā mums ir ģrūti sadarboties.