Raidījuma skanēšanas laikā aicinām sūtīt Whatsapp ziņas uz numuru 25660440.

Nereti skolas saskaras ar situāciju, ka bērnu vecāki vēlas iesaistīties un pat veidot klases ikdienu pārāk lielā mērā. Kur brauksim ekskursijā? Kādu grāmatu lasīsim? Kā organizēsim audzināšanas stundu? Vienlaikus ir arī situācijas, kad pēc vecāku iesaistes un atbalsta būtu īpaši jāmeklē. Kā atrast pareizo samēru - kādas varētu būt labākās skolas un vecāku sadarbības formas? Pedagogi stāsta, ka ir mammas, kurām jāskaidro, kāpēc uzdots tieši šādas mājasdarbs un kāpēc klases vakarā skan tieši šī dziesma.

Ģimenes studijā situāciju analizē Latvijas Universitātes Pedagoģijas, psiholoģijas un mākslas fakultātes profesore Zanda Rubene, Latvijas Izglītības vadītāju asociācijas vadītājs un Siguldas Valsts ģimnāzijas direktors Rūdolfs Kalvāns un "Mammamuntetiem.lv" vadītāja, trīs bērnu mamma Inga Akmentiņa-Smildziņa.

Lai skolēnam skolā veiktos labi, vajadzīga trīs pušu - skolēna, pedagogu un arī bērnu vecāku produktīva sadarbība, jo pētījumi rāda, vecāku iesaiste bērnu mācību procesā gan paaugstina bērnu mācību motivāciju, gan veido pozitīvu attieksmi pret skolu. Tas savukārt samazina bērnu uzvedības problēmas un uzlabo mācību sasniegumus. Kāda tad ir vēlamā vecāku iesaiste skolas dzīvē un kāpēc no pedagogu un arī no vecāku puses laiku pa laikam izskan neapmierinātība? Pedagogi min, ka vecāki pārāk uzbāzīgi un reizēm pat agresīvi iejaucas skolas dzīvē, savukārt vecāki, kā nereti sadarbība ar skolu ir formāla un skolas kolektīvs nemaz nevēlas aktīvāk vecāku iesaisti, pat ja tā ir cieņpilna un uz sadarbību vērsta. 

Sarunas iesākumā citāts no Rūdolfa Kalvāna teiktā žurnālam "Ir: "Skolotāji nejūtas sabiedrībā novērtēti: jāraksta paskaidrojumi katrai mammai, kāpēc uzdots šāds mājasdarbs, kāpēc klases vakarā skanēja tieši šī dziesma, jo mamma uzskata, ka lasāmā grāmata ir pārāk gara vai dziesma nav piemērota skolas vecuma bērniem. Un reizēm tiešām absurdas sūdzības par skolotāju darbu tiek iesniegtas pat pilsētas mēram. Tiek apšaubīta skolotāju kompetence gan mācību procesā, gan klases ekskursijas galamērķi izvēlē. Vecāki uzskata, ka ir tiesīgi iejaukties visos skolotāju darba aspektos. Pedagogiem nav autoritātes un varas pār saviem lēmumiem, tās ir patērētāju sabiedrības šausmas, katrs vecāks skolotāji uzskata par pakalpojumu sniedzēju, kuram pasūtīt ēdienkarti un mūziku."

Rūdolfs Kalvāns vēl piebilst, ka prestižākās skolās vecāku trauksme par katru detaļu, par līmeni, par audzināšanas aspektiem, sadzīvi, vidi ir paaugstināta. Rīga ir īpaša pilsēta, Rīgā ļoti augstu vilni šis sit.

Zanda Rubene vērtē, ka arvien atrodamies pedagoģiskajā krīzē. Ir izjukusi tradicionālā attiecību loģika starp pieaugušo un bērnu un otrs ir stāsts, ka mainās hierarhiskās attiecības starp skolēnu un skolotāju. 

Atminoties laikus, kad viņas bērni mācījušies skolā, Zanda Rubene atklāj, ka viņa bijusi mamma, kas īpaši daudz uz skolu nav gājusi un traci necēla. 

"Ja man palūdza, es piedalījos un iesaistījos. Ja zvanīja skolotāja, man bija aukstas kājas. Bija skaidrs, ka ir noticis kaut kas slikts," atminas Zanda Rubene. 

Pieredzē dalās Babītes vidusskolas sākumskolas skolotāja Kristīne Jukša.

Inga Akmentiņa-Smildziņa norāda, ka "visas samazgas tiek uzgāztas vecākiem, it kā visi tā darītu vai vairums". Šāda situācijā viņa uzskata par nepieciešamu aizstāvēt vecākus.

"Es vispār negribu iesaistīties runāt, ak vai, skolotāji nabadziņi un vecāki šausmoņi. Tā tam nevajadzētu būt. Tas ilustrē mūsu sabiedrības komunikācijas neprasmi," norāda Inga Akmentiņa-Smildziņa.