„Tajā brīdī, kad tev ir tas īpašais bērns, tik smags arī īpašais bērns, tu paralizē jau pārējo ģimenes dzīvi. Šodien, piemēram, mēs gribam aiziet uz filmu, bet mēs nevaram aiziet uz filmu, jo nav, kas māsu pieskata. Māsu nevar atstāt ar kuru katru. Tad ik pa brīdim mēs nonākam pie situācijas, ka mēs nekur nevaram aiziet,” stāsta Agita Šulca no Ogres. Viņai ir četri bērni. 17 gadus vecajai Evitai ir garīga rakstura traucējumi.

 „Viens vecāks ar tiem pārējiem bērniem kaut kur dodas, vai nu nekur neviens nedodas. Tad sanāk, ka tie pārējie bērni visu laiku arī ir izolēti no sabiedrības. Viņi netiek ar vecākiem ne uz teātri, ne uz kino. Tas ir tas, ko parasta ģimene: „O, mēs šo sestdien, svētdien brauksim uz jūru!” Bet mēs nevaram aizbraukt uz jūru. Tāpēc, ka viņa ir tāda, kāda viņa ir ,un mēs nevaram aizbraukt uz to jūru. Nevis mēs nevaram tikai ar to bērnu aizbraukt uz jūru. Mēs nevaram arī ar pārējiem bērniem aizbraukt uz jūru,” par ikdienu turpina Agita Šulca.

Raidījumā Īstenības izteiksme skaidrojam, ar kādām problēmam ikdienā saskaras ģimene, audzinot bērnu ar smagu invaliditāti.

Agitas ģimenei varētu palīdzēt vērienīgais deinstitucionalizācijas jeb DI projekts. Proti, Labklājības ministrija un pašvaldības ar Eiropas Savienības līdzekļiem attīsta sabiedrībā balstītus sociālos pakalpojumus. Ar to palīdzību arī bērni ar garīga rakstura traucējumiem varētu augt ģimeniskā vidē, saņemt sociālo aprūpi un rehabilitāciju savā pašvaldībā. Agitas meitai Evitai pašreizējais piedāvājums gan nav pietiekams.