Raidījumā Īstenības izteiksme žurnālista Māra Zandera pārdomas par tēmu, kas liekas aktuāla arī 2017. gadā.

Kad mēs pukojamies par dažādām nebūšanām Latvijā, kā iemesli tām tiek minēta korumpētā, aprobežotā pašmāju elite, Krievija, Brisele un kas tik vēl ne. Negribu apstrīdēt šādus vērtējumus, tomēr, manuprāt, ir vēl viens cēlonis – tas, ka mēs nu jau 25 gadus pēc neatkarības atgūšanas neesam izrunājuši kādu ļoti svarīgu tēmu. Proti, kāpēc tik daudzi no Latvijas cilvēkiem aktīvi veidoja karjeru un baudīja no tās izrietošos labumus okupācijas gados.

Nav runa par daudz cilāto čekas maisu tēmu, runa ir par daudzu plašāku jautājumu loku, kas turpina ietekmēt mūsu dzīvi. Esmu uzaudzis PSRS norieta periodā, pagājušā gadsimta septiņdesmitajos un astoņdesmitajos gados, un līdzības domāšanas veidā, ar kurām saskāros tolaik un saskaros tagad, man subjektīvi ir nepārprotamas.

Kad astoņdesmitajos gados jautāja cilvēkiem, kāda velna pēc viņi cenšas uzkalpoties kompartijā, bieži varēja saņemt atbildes – skaidrs, ka mēs nekādam komunismam neticam, mēs tikai izliekamies, bet ko tad darīt – gribas taču dzīvot labāk! Un ko mēs redzam pēc neatkarības atgūšanas? Cilvēki maina partijas kā zeķes, viņi paši netic šo partiju programmās rakstītajam, bet ko darīt – gribas taču dzīvot labāk!